man ir zila gulta. to varētu uzksatīt par dīvānu, bet, tā kā tas nav bijis ievilkts vismaz pusgadu, tad jau par šo agregātstāvokli esmu aizmirsusi. agrāk gultā man stāvēja daudz lietu. taču, tad, kad sapratu, kad ir grūti gulēt, ja laiku pa laikam no gultas nokrīt kāda kaste vai mūzikas aparāts, nosviedu šīs lietas zemē. tagad tur atrodas žetonvakara "lāčplēša" saundtreks (kuru neizprotamu iemeslu dēļ grib dabūt ilze kondrāte), džemperis, kuru sen vajadzētu sašūt, smieklīgā jaka, kura pelnījusi pogas piešūšanu, pidžamma, brūnās velveta bikses, diski, nevienas disketes, muntis (lācis, ar kuru guļu) un salvetes. ja tur guļ ulvs, tad ielieku tur arī basģitāru. tiesa, tā ir bijis vienu reizi, jo pēc tam, kad viņš no rīta mani nobiedēja + paprasīja, kāpēc mana istaba ir tik nekārtīga, negribu viņu tur redzēt. man nepatīk, ja mani nobiedē, man nepatīk, ja uzdod liekus jautājumus. varbūt viņš nemaz nebija ieplānojis mani nobiedēt, bet tā sanāca, jo bija ģērbies melnā. tas jau it kā nekas. es piecēlos, noliku viņam blakus basģitāru un pati gāju šiverēt pa māju. tā es šiverēju tik ilgi, kamēr aizmirsu, ka ulvs  vispār ir pie manis. paēdu brokastis, uzrakstīju kādu lētu joku, izgludināju drēbes un iegāju dušā. patiešām sen jau biju aizmirsusi par tāda tēla esmi manā mājoklī. protams, var ļoti nobīties, ja, griežoties ārā no vannas istabas, acu skatu uzgriežu melnam pleķim, kas sēž pie datora. toreiz viņš nezināja, kāpēc tur atrodas. īstenībā tikai tāpēc, ka harijs no rīta gribēja taisīt laumai kolātei brokastis. tad es arī ulvi iepazīstināju ar savu māmiņu. tiesa, viņš bija ļoti saguris un aizmidzis. par galdu es nestāstīšu, paši zināt, kāpēc.