psihoanalīze gangsteru gaumē

tā kā milk ļoti smējās, uzzinot, ka es agrā bērnībā tiešām tiku barota caur degunu, tad es tagad pavisam nopietni te rakstu - kad man bija ļoti maz gadu, mani tiešām baroja caur degunu. tas nenotiek tā, ka ar karoti liek degunā kartupeli. tas notiek tā, ka caur kaut kādiem vadiņiem/trubiņām manī tika ielaista kaut kāda putriņa. ne jau kaut kāda piecgraudu putra ar pienu, bet tāda, kur nekā īsti nav, bet uzturs ta vērtīgs. tas man ļoti nepatika. es kliedzu un spārdījos. māsa un brālis turēja. vajadzības gadījumā tika izsaukts kaimiņš vaļera (labi, šo es piedomāju). tā vairāki cilvēki mani turēja un viens baroja. un tas nebija tamdēļ, ka man nekas negaršoja un tāpēc negribēju neko, nu, ziniet, ņemt mutē. tas bija tamdēļ, ka man bija sūdīgs barības vads. barības vada operācijas piedzīvotas divreiz. tamdēļ man tā rēta virs nabas (apm.10cm). sūdainā barības vada sakarā apmēram līdz 12 gadu vecumam biju nesamērīgi tieva un neglītāka kā tagad.

stāsta morāle: es ceru, ka tagad līdzšinējie nesapratēji saprot, kamdēļ man nepatīk,ka man pieskarās degunam.ā, tad vēl jāskaita klāt tas, ka man uz kaķiem, suņiem, putekļiem, putekļu ērcītēm reaģēju ar alerģisku rinītu (jeb iesnām). agrāk tās alerģijas bija spēcīgākas. tas nozīmēja, ka principā vislaik man bija deguns piebāzts ar visādām lietām, kurām tur nevajadzētu būt. vismaz ne tik daudz un bieži. un tas bija tas laiks, kad visi savu mīļumu pret mani grivēja izrādīt, bakstot/knakstot degunu. loģiski, ka, ja deguns ir pilns ar puņķiem, tad nav pārāk patīkama sajūta, kad tas no abām pusēm tiek viegli saspiests. vismaz man nē. šoreiz stāsta morāle bija garāka nekā parasi, bet tas tikai tāpēc, ka nopietnāka.