Dusmas! DUSMAS!
Skatāmies Pētera Krilova "Uz spēles Latvija". Jaunieši sasmaidās un pa vienam izslīd ārā. Jauni un dumji? Bet mežabrāļi un viņu atbalstītāji palaikam nebija vecāki par viņiem. Īstais iemesls, šķiet, tas, ka galvā tagad tikai drātē mīlināšanās.

Kā tas nākas, ka krievi tic, tic mistifikācijai, falsifikācijai, bet auseklīšu paaudzes pēcnācēji tic tikai lielveikalam un mantām. Cibā arī vai nu ciniski liberāļi, vai bezsmadzeņu gedroici, vai paranoiski krieveliski antiglobālisti.

Es pats?

Man nav vajadzīga ne Ulmaņa Latvija, ne lāpu gājieni, bet katram cilvēkam ar pašcieņu ir jāgodā savi senči, lai kādi viņi būdami, jāinteresējas par viņiem, jāturpina viņi.

Neviena tauta neiznīkst tāpēc, ka viņu viņu kāds iznīdē (labi, ar dažiem izņēmumiem), tauta pati slīd pretī iznīcībai. Un nav vainīgi ne krievi, ne vāci, ne pindosi, ne žīdi. Latvieši paši brauc pa lībiešu taku. Lībieši vairākus gadsimtus bija gandrīz pilnībā divvalodīgi. Iztulkoja latviski un uzdāvināja latviešiem "Pūt, vējiņus", izkropļoja baltiski slāvisko valodu un labprātīgi izšķīda. Un tagad viņu gēns latviešiem atriebjas. Nē, arī viņi nav vainīgi, esmu bezgala pateicīgs viņiem par latviešu valodas skanējumu, bet, velns parāvis, zinot visu, mums beidzot jāizmet akmeņi no savām kabatām!