stopere

Tik ļoti bail salūzt.. tagad, kad atlicis vēl tik maz.. Censties saņemt sevi rokās sāk palikt tik grūti... un aiz nespēka un apziņas ka nevaru izdarīt to, ko nevaru... vairs nevaru.. nevaru.. bet kaut kur ir jāatrod kaut kās pie kā pieķerties, lai kaut uz mirkli, vēl uz pāris dienām vai nedēļu saglabātuu spēku.. Lai nebūtu vairs kā ir tagad..
Asaras acīs.. nu nožēlojami, bet savādāk laikam vairs nevar būt tagad, kad jau kuro nakti tik to vien daru, kā raxtu, raxtu raxtu.. nu un priex kam?? vaienai fuckin paradīšanai, lai atkal varētu raxtīt raxtīt un raxtīt.. lapu pēc lapas.. lai veidojas vairāk un vairāk??
Negribu, negribu negribu, lai vēl kaut kad tik ļoti aiz bezspēka nokārtos rokas, no tā ka neko nevaru padarīt sev, liktenim un visam citam.. nu kaut kur tacu ir jābūt beigām!!! kut kur taču viņām ir jābūt.. kaut vienai laimīgai un atvieglojuma pilnai dienai..
Nu tak ieprieciniet kāds un pieņemiet to darbu, lai varu atviegloties.. lai varu dabūt vairāk kā 5 stunadas mieg naktī.. un tā jau kuru nedēļu .. tikai dazas stundas... bezspēks.. un nu vairs arī saņemties nevaru.. nevaru saņemties lai aizietu gulēt, jo gribas tā lai ir labi, lai beidzot visiem viss patīk.. Tagad... uz reizes varētu atkal aizskriet.. nu iedot.. lai pasaka ka es esmu idiote... nevis nezinu kā jādara, bet neredzu savas kļūdas.. nu cik tad var labot?? Kad beidzot viss būs vienkārši ģeniāli?? Nu pēc cik gadiem tā būs??

Atkal jau diena pagājusi un atkal esmu sapratusi tikai vienu.. Nemāku runāt par to, ko jūtu un nemaz nezinu vai.. vispār kādreiz gribēšu mācēt..
Man tikai arvien vairāk sirds alkst pēc viņas vienas pašas.. nebiedē vairs doma par kopdzīvi.. nekas nebiedē.. un ar drausmāma jāgaida arvien vairāk atkal tas brīdis, kad ilgāk neredzēsimies un atkal sirdī iezagsies mazās, bet tomēr baisās šaubas.. par to, vai vispār ir vērts... kaut sirdī zinu, ka tas ir tas, kas man ir vajadzīgs, bet kaut kur ik pa laikam šī mazā mazmazītiņā šaubu ēniņa ienāk.. nepamanīta.. vienkārši bail..
Bet šobrīd atkal viss ir tik skaisti.. un liekas ka pasaule pieder tikai mums abām.. un vēl skolām un darbam... un tam visam nu atkal esam pakārtotas.. vienalga, jai kas arī nenotiktu... Atceroties sākumu, kad vienalga kurā brīdī un kāpēc, bet iemesls atradās lai aizbrauktu.. un arī tagad atrastos, ja vien nebūtu šō tik daudzo un svarīgo šķēršļu.. Dzīve.. un tik liela plaisa.. bet tik ļoti tuvas tai pat mirklī.. negribas nevienu citu blakus. nevienu.
Pat neredzu tavus defektus. Var jau būt ka rozā brilles, bet tu man esi riesmonīts.. skaistulīte.. pofig ar to vēderiņu.. mīļš viņš man.. bet citur?? kur tu sev kādu trūkumu redzi.. nezinu.. Lai nu kā.. bet mans riesmonīc... tā kurai pieder visvairāk no visiem.. Tā kura mani zin labāk par visiem, un kuru esmu ielaidusi sev tik dziļi iexā..
Tiai ja ne tie mani daudzie pāri darījumi :( pati uz sevi dusmojos, ka tik liela idiote un stulbene esmu, ka nevaru savaldīt emocijas.. Labāk jau laikam būtu mēģināt, un vēl vairāk turēt to visu iexā.. Noteikti jau ka tā būtu labāk.. ai neliktos, ka manī iexā ir visa kā par daudz.. vienkārši aizmirst visu, kas sāp.......... un atstāt.. lai pastāv..
es zinu tikai vienu... gribas ar tevi pavadīt vairāk laika.. pabūt abatā un piederēt viena otrai... būt kā vienam veselam un tai pat laikā ... saglabāt savi identitati :)) Vienkārši gribas.. gribas, gribas ar tevi būt arvien vairak.. kopā.. kopā kopā..

Pak!! Pak!! Pak!! Skatīties kā plaukstā iekrīt sārta asins lāse... Jauki- vakarā pastaigājioties vērot sārtumu ne tikai debesīs, bet arī skaistus pilienus zemē, uz drēbēm, plaukstā.. Kā kaut kas vērtīgs, kas no tevis izplūst... kaut kas, kas ir tavs, bet tai pat laikā vairs ne, kaut kas, kam ir jāaiziet.. Vientuļi, bet tomēr tik daudz kopā.. Sarkans...
Un tad atkal ataust atminā.. tas.. visss kāpēc.. un beigu beigās nesaproti, vai vainīga visa nedēļa, garais gājiens, vai saruna... kas tik ļoti palika... lika.. kaut ko klikšķināja smadzenēs... Grūti.. saprast.. un domāt.. liekas ka kaut mirkli varētu kaut ko... neko... ja vien nesāpētu galva.. vai tas to pilienu dēļ?? Kaut kas taču tam pie vainas...
Bet tik skaisti.... uz pelēkā bruģa fona... Pik!!! Pik!!! Pik!!! Sarkans..... skaists.. un plauksta... sārtām svītrām... tā nevainīgi... Un ataust atmiņā bērnībā alktais redzēt.. savas asinis... vairāk un vairāk.. iztekot no ķermeņa.. Mans dievs kā gribētos sev kaut ko nodarīt, lai atkārtotos tas ko šovakar redzēju.. ai sajustu šo dievīgo, saldeni šļo garšu mutē.. lai justu, ka kaut kas nav kārtībā ar tevi pašu ne tikai iekšā, bet arī ārēji... Vienkārši skatīties kā pil lāses pil.. PIk!!! Pik!! Pik!!! Kaifs?? Jā!!! Tiešām- kaut kas sen nejusts.. neredzēts.. kaut kas tāds, kas liek padomāt.. Ka vajag vēl vajag vairāk..

Smagi, kad padomā par realitāti, šodienu un nākotni, visu vienā.. Un kā vienmēr saprotu, ka esmu bezspēcīga, kamēr vien nebūšu kaut kas cits. Un neko nevar mainīt.. ko es tāda neizglītota sīkaļa galu beigās varu panākt?? neko... neko nevaru ietekmēt.. neko nevaru izdarīt.. reāli sviests.. šausmīgs murgs un tā tālāk... Un galvenais, ka nevar atļaut un apstādināt ir vēl grūtāk... nē patiesībā jau nemaz nav tik grūti.. vienkārši vajag papūlēties mazliet vairāk sevi pakļaut savai teorijai un principiem... vienkārši neklusēt, bet darīt kā liek sirds. galu beigās, tā taču ir pavisam vieglāk...

Vairāk tomēr matereālās mani tagad uztrauc... visādi existenciālie jautājumi..
Viss mani uztrauc, pēc šodienas.. pēc.. nezinu kādas- smagas, vieglas, nogurdinošas vai kādas citādas..
pabarot izmisušu cilvēku- tik ļoti iepriecinoši un vienā laikā smagi, iedomājoties par to, ka man uz galda stav cepumi, kurus negribu ēst, ka izvēlos pārtiku, kas ir lēta un tērēju naudu sūdos, kas man nav vajadzīgi. tai pašā laikā, kas ir tas, kas man dod prieku>?? Algasdienas, kad redzu, cik maz esmu pelnījusi? vai tas ir tas, kas mani priecē? Atliek vien iedomāties, cik daudz ir cilvēku, kk\uriem nav izredzes izdzīvot, kuriem nav nekā, kam pieķerties,kam būt vajadzīgiem. Sūkstīties par to, ka ir tikai 3 pāri bixu un daži, kas nu galīgi vairs nav velakmi, vai stāv skapī jo nevelku?? raudu par 100 padsmita latiem, ko saņemu- bet vai tad tas nav daudz?? Izrādās, ka tomēr ir kāds, kam vaig vairāk nekā man.. ir cilvēki, kuri ir izmisumā no tā ka nav nekā.. Šobrīd liekas, ka esmu visbagātākā visā pasaulē..
Tāpat jokaini liekas, ka var iztikt nelūdzot, bet vienkārši ņemot..Cik vienkārši nepamanīt pieskārienu somai.. Bet varbūt tik vienkārši pamanīt? Noteikti, jau ka pietiek ar vien veiklu reakciju, lai apturētu zagli... Bet cik daudz būtu trūcis, lai zaudētu visu, kas man ir? Viens pieskarīen, viena nepareiza rīcība no manas puses, ielikt maku somā.. un nebūtu vairs.. nekā nebūtu. Es būtu tāda pati, kā tas cilvēks uz ielas- tikai ravecākiem un cilvēkiem, kuriem paprasīt.. nezinu... Cik nozīmīgas ir sekundes, bet nauda.. vai tad tai vairs ir vērtības? Kur tad ir vērtība? Ik reizes, kad nav, gribas, un kad ir, tik pat ātri beidza, nemaz neiedomājoties par tiem, kam nav.. Un viens zagļa veikls gājiens, un vairs nav nekā.. Ko darīt? Kā beidzot novērtēt to bagātību, kas ir dota? Kaut vai šīs pašas vientuļās un tomēr tik bezpersoniskās siltās sienas, un gultu, segu ar kuru sedzos, spilvenu.... drēbes.. varbūt ka ir laiks beigt noniecināt to, kas ir? ir tak kāds, kam nav pat 4as sienas, kurās paslēpties no lietus, savas sienas, kurās paslēpties no pasaules..

Un vienmēr attiecībā uz jautājumu par apmeklējumu, manis teiktais nepieviļ.. Atkal kašķi.. un nemaz necenšamies nomierināties.. Nav laika...??? Tik tiešām nav?? Vai patiešām nevar atrast mirklīti, lai atrautos no mācībām manis dēļ?? Noteikti jau ka esmu stulba, bet vajadzētu gan būt..
reāli j;utos kā pabāzta zem tupeles ar visām iespējām darīt, kā vajag tev, lai būtu miers, bet man pietiek, es vairs tānegribu.. man gribas savu dzīvi kaut biki, kā tev, ka tu tusē apkārt.. es sēžu mājās un gaidu, kad piezvanīsi, kad padosi ziņu, bet tu.. tu tikai.. tu tikai, es pat nezinu, ko tu dari..
Pārmet man par pirms pus gada notikušām lietām? Nu tad turpini pārmest.. un likt man justies kā tādai nejēgai un neko nesapratošai idiotei.. Nu un ka nepateicu.. ka dzelksnis ar plušķi... Ko vēl pārmetīsi man?? To, kas notika pirms gada vai tai vakarā purvā, kad pirmo reizi redzējāmies??
Man vienk sirds ir pilna, jo saprotu, ka nevaru bez tevis, gribas katru mirkli ar evi un tāpēc tik bieži par sevi atgādinu, bet laikam jau ka tas ir lieki.. jo tu man par sevi... aizmirsti pateikt.. ai.. esmu aju esmu stulba.. tikai zinu to, ka tu lauz mani.. tu lauz.. un lauz.. un kas notiks kad es pārstāšu liekties?? tai ziņā, ka vienkārši pārlūzīšu.. Es gan esmu pārliecināta, ka tas nenotiks, bet saprast mani varu laikam kaut nedaudz, tikai es pati.. Nevaru netusēt.. man vajag cilvēkus apkart.. bet baidoties no tā, ko tu teiksi.. mani rodas tāds diskonforts.. atrasties da jebkādā sabiedrībā.. ar da jeb ko.. man vienkārši besī tā tava greizsirdība.. tavas bailes no tā ka es tevi pametīši izmainīšu.. ai kā tā.. Nu vai zini, ja es to gribēju, jau sen būtu izdarījusi.. un nevis laidusi ar kādu, bet tevi atstājusi.. nevis kopotos aiz žēluma...
man sāp ... ai.. nu jau atkal pārgāja.. tagad gribas uzspridzināties.. vienkārši par to, ka es esmu.. tāda naivA un stulba.. vienkārši aiz tizluma ļaujos visādām manipulācijām..

ai.. Man tevis tā pietrūkst, ka patiesībā kaut tūlīt, ja vien nebū'tu sis nežēlīgais nogurums, labprāt skrietu pie tevis.. Pietrūkst tava maiguma, tavas rokas.. tevis..
kaut vai to nedaudzo mirkļu, kad mums ir labi kopā, kad klusējam un nekasamies.. vai atkal kaut kad tads brīdis pienāks?? Noteikti jau ka.. būs.. jābūt.. kad būsim kopā... te rīgā.. kad dzīvosim, kā pašām patiks... gribas ātrāk to mirkli.. vienu pašu mirkli, kad varam būt netraucētas, bez ne viena vienkārši būt kopā..
Bļāviens.. vai būs vienreiz tāda diena, kad es atkal visu denu būšu laimīga??

Kaut kā skumji sirdī.. gribētos vienkārši atrasties blakus savam riesmonītim.. būt kopā.. tik vientuļa sajūta, ka labprat vienkārši šķirtos no veselā saprāta, lai pavadītu kaut mirkli tuvumā... Pēdējā laikā ilgāka šķiršanās rada kaut kādu smagumu sirdī, vienkārši kaut kur iekšā kaut ko grauž kopā.. Tāds naivs tukšums un cerība, ka ātrāk pienāks tas mirklis, kad mēs būsim kopā... Tāds vienkāršs maziņš vēlējumiņš...
Pēkšņi iejaucās prātā doma par vēlēšanos, ko zvaigžņu lietus laikā ievēlējos.. stundas laikā vienu pašu pie katras zvaigznes "Kaut būtu kāds cilvēks, kam kaut cik interesētu kas ar mani notiek. Mans cilvēciņš!" Un te nu viņa ir, bet es?? es esmu tāda, kam neko nevajag, vienkārši gribas būt pašai, un es pati esmu viena un viena pati caur caurēm, tāpēc tik grūti pierast pie tā ka kādam mani varētu vajadzēt. Jā vēl jo projām neticība iekšā, bet tai pašā laikā tāda pārliecība, kas tas, kas starp mums ir ja ne uz visu mūžu, tad uz ilgu laiku. Kaut kas tāds, kaut kas, kas atdod un paņem. Kaut kas stiprs, kaut kas tik spēcīgs.

Tikai esmu tik pārgurusi, vienmēr tik morāli iztukšota.. tik sagrauta. Tāda, kāda nekad agrāk. nespēju brīžem savākties. ar jau būt ka vajag tikai pieast, bet cik ilgi vaig laiku lai pie kaut kā pierastu. ja ne tur darbā kāds to tukšumu un visu citu redz, tad tie mani mīļie un tuvie apkārtējie, kas ir blakus. tā jācies!! ja vien barētu tikt tam pāri un atkal to visu kaut kur sevī sakrātu vai arī atrastu vietu vai nodarbi, kur to visu izlikt, ja ne ven pataupitu atkal sevī to visu, atkal norītu visas dusmazzz un aizvainojumu. Atkal visu saliktu vienā augstā plauktā, kas bieži vien aiz smaguma šķiebjas un no tā krīt drupačas.. Dīvaini jau tā... pa plauktiem, ja vien tur būtu kaut nedaudz kārtības.. Tāds haoss visur... visur manā dzīvē, visur manā existencē, viena liela nekārtība.. viens liels haoss... bardaks...

Šausmīgi sāpīgi no tevis dzirdēt par tavu atklāsmi... Alkoholisms.. Cik tas ir pretīgi, vēl jo vairāk... kad atkal ataust amiņā Viestura teiktais... ka tā ir slimība, ko nevar izārstēt.. vari dzert un saprast, ka nedrīksti, un atkal pēc laika atsākt domādams, ka proti dozēt, līdz atkal vairs neproti.. Un tu neproti.. bet es tevi nestādināšu, lai cik ļoti negribētos tev pateikt STOP!! PIETIEK!! bet es to nedarīšu.. piedod, bet es vienkārši labi apzinos, ka tu to vari izdarīt pati. un negribu lai tu mani vaino, ka es tev kaut ko pārmetu.. kaut arī labi apzinos, ka par dzerānu jau tev esmu teikusi neskaitāmas reizes, ka tie viens aliņš šodien man ļoti nepatīk, bet vienkārši, vai es tev kaut ko varu pateikt?? Tu ati labi zināsikad vajag apstāties, un domāju, ka labi apzinies, ka es tev varu un arī gribu palīdzēt, nevis aizgriezt muguru..
Tu saprati šovakar.. bet vai rīt zināsi to pašu?? Rīt tev liksies, ka tas ko teici šodien, aj.. tas tik tā.. es to pēc sevis.. tā jau(.) pielikt nevar.. vienkārši vajag... pašam pateikt pietiek, un grūdiens no malas... zini, man jau ir apnicies klausīties vienu un to pašu visu laiku.. man galu beigās arī sāp dzirdēt vienu un to pašu dziesmu, ka tu sevi kontrolē, bet patiesība jau ir tā,. ka tu sevi sen vairs nekontrolē.. tu sevi jau sen vairs nekontrolē.. vai tev patīk vai ne, bet tā ir.. tā ir patiesība, kas tev var gaužām nepatikt... tev nepatīk.. es zinu, ka riebjas, ja sauc par slimu... es zinu, ka es savā smadzenē esmu debila pēc alko.. man viņu vajag, lai paliktu debila.. un tev.. tev viņu vaig... Kāpēc tev viņu vaig??
Kur ir tā jēga sēdēt mašīnā uz dzert... Cik daudzi man jau ir jautājuši vai tev nav problēmes.. un ko lai es saku?? Mana draudzene ir slima, bet nesaprot.. nē sāk saprast, bet nevar.. apstāties..
Un kā lai es tev palīdzu, ja tu nestājies?? es tevi nestādināšu.. tu pati vari.. tu vari.. tikai negribi..
Tu domā, ka pazaudēsi jautrību? jā pazaudēsi, kamēr neiemācīsies izklaidēties bez šmigas.. kamēr neiemācīsies atrast kaut ko kas aizstāj..
ja vien tu man atļautu.. es tev palīdzētu... tu zini, tev ir jāzina, ka es.. vienmēr tev būšu blakus.. un ja arī.. tu turpināsi.. es tikai... patiesībā es nezinu cik ilgi es varēšu tā.. es jau varu teikt, ka man tas netraucē, tikai man likās, nu es laikam ka sevi čakarēju, bet man nepatīk tava uzvedība, man pašai jau sen likās, ka tu mīļā, kādreiz tomēr varētu apstāties un apskatīties uz sevi no malas, kaut ai kā šovakar. Kaut vai tikai šovakar, bet man tas dod cerību, es ceru ka ne muļķīgu, ka tā tas nav tikai šovakar. negribu evi vairs dzerošu, bet zinu, ka tas nebūs tik ātri.. Kaut arī cerība..vienmēr ir mazmazītiņa cerība :)

Ko tur daudz par pagātni..... varbūt ka tā pārāk man nepiestāv.. es esmu... Es... sāpīga taisnība.. tikai jāatrod vārdi.....

Diez, ko es atstāšu aiz sevis, kad manis vairs nebūs?? Kādu neizsāpētu domu, nepadarītus darbus?? Bet noteikti ka visļaunāk nepateiktos vārdus, kas laužas reizēm pārlūpām, bet nav kam ateikt.. kaut kam parādā palikt... vien vārdus, kas liekas, šobrīd vislielākā parādzīme visā pasaulē.. Visvērtīgākais, kas manī ir.. un tāss bailes, kas manī.. varbūt ka tieši viņas ir tas, kas neļauj dzīvot.. bet tik ļoti negribas kļūītes, tik ļoti negribas likt kādam domāt to, kas nav patiesība..
Vientulības cena.. tās vientukības, kas iexā.. Tāds tuxums reizēm, šobrīd gan vairāk kā piepildījums, ilgām piepildīts alku brīdis, kas neļauj apstāties sirdij... tik ļoti svarīgi.. bet tomēr liekas ka viss nav pateikts.. nekad jau nebūs viss izteikts, jo vārdiem, šobrīt, liekas, nav vērtības.. nekādas vērtības.. neprotu izteikt jūtas..
Brīdis, kad gribas izkliegt visu, atdot sevi visu asarām, vai gluži otrādi priekam, bet nēē'.. es vairāk sevi atdodu tai nelielajai vienaildzībai, priecīgajai vienaldzībai... :))
gribas apskāvienu, tādu, kas neatņem patstāvību, bet tomēr pierādā, ka neesmu viena.. EGO... jā.. tāds nu tas mans dzīves gājiens ir.. bet nu ko darīt.. diez vai kaut ko mainīt manī... nezināmo mīlestību pret kādu cilvēku?? Kas zin, kad manā dzīvētāds vārds vispār vēl parādīsies.. vai maz zinu, kas tā ir?? Njēē.. nedomāju, ka tik drīz.. nekad manī nav tāda mājojusi, tikai.. tāds kā ko gribu, to jādabon, bet šobrīd manī manāma patstāvīga vēlme pēc vienas personas, pēc tās, kuras visvairāk baidos.. Bailes pārņem ik reizes, kad iedomājos, ka pienāks brīdi un nebūšu vairs tiai ES, bet MĒs... MĒS... tik jauki, un vienā reizē arī baisi skan.. avi es maz tā pratīšu.. dzīvot.. kā MĒS.. Domas.. aizdomājiens... sāpīgs posms.. jo gribas katru reizi atkal visu sajaukt.. tāpēc labāk nedomāt, jo zinu, ka tas ir tas, ko vēlos un tas, kas saka NĒ ir tas vienaldzīgais un pastāvīgais EGO...

Apjukums.. un patiesība... Tas viss kopā.. Laikka ka ir par ko padomāt.. jo īpaši tie vārdi, "dari tā, kā tev šobrīd liekas pareizi.." un "satiecies ar ko gribi, lai vēl vairāk pārliecinātos, ka vēlies būt kopā ar viņu.." Tik liels apmulsums.. tagad tā pēkšņi.. liekas ka noņemtas brilles no acīm, tikai negribu pieņemt patiesību.. vai man tas ir vajadzīgs?? vai tas ir pa īstam.. vai tam ir jēga.. vai es esmu īsta.. tas viss un vienā mirklī pa galvu... Gribas aizdzīt visas domas, gribas vienkārši gribas tikt no visa tā vaļā.. un es arvien vairāk katru mirkli saprotu, ka man vaig tikai satikties ar visiem tiem cilvēkiem, lai saprastu, ka nevienas labākas un īstākas nav... Man .. priex manis nav.. Bet esmu kā iebāzta būrītī.. Tā es jūtos.. tādā mazā sprostiņā, no kura pa kluso gribas izrauties, no kura gribas kaut uz mirklīti neredzamai izrauties, lai nav jāatskaitās, lai nav atkal jājūtas vainīgai, ka esmu izdarījusi savu, tev nepieņemamu izvēli.. bet man tas palīdz dzīvot.. Man vaig ar katru dienu pārliecināties, ka tu esi tā pie kuras es gribu atgriezties.. nevaram tā sēdēt katra savā un vienā vietā.. vajag arī citus cilvēkus, lai var';etu pastāvēt MĒS..
Kaut kā pēc šodienas.. liekas ka... kaut kas sabruka, kaut kāda siena... kaut kas sakārtojās.. man laikam ka patieršām ir lietas, par kurām ar tevi nekad nevarēšu runāt.. ir tādas lietas, kuras es tev neteiktu, pat tad ja mēs būtu tikai draugi.. labākie vai vienkārši draugi.. Ir lietas, kas ir domātas tikai viņai.. viņai vienai.. jo.. kaut kā.. zinu, ka tas netiks nekur laukā.. ka tas paliks pat ne viņas prātā, bet tieši tai vietā, kur to izrunā.. tur arī paliek. neriodas tizli jautājumi, kāpēc... tikai kaut kas, kas liek saprast, ka es pati vien esmu tā, kas nosaka, ko un kā darīt.. Man tas ir vajadzīgs.. ļoti šobrīd, jo jūtu, ka tas ir tas, kas.. man ir uz kakla, tas akemns, kas tev parastui liekas tūlīt sprāgs.. Jāāā'... bet nesprāgs... tagad tikai ir palicies vieglāk..

Iedomājos.. vai tu patiešām varētu nedzert manis dēļ? Tiešām varētu?? Nevis kā raxtīji.. Nē, negribu lai manis dēļ, bet tādēļ, ka tev tā ir labāk. pašai.. es tev negribu neko uzspiest.. neko.. Man gluži otrādi gribas, lai tu esi laimīga. lai tu vienkārši esi.. nevos nezinu.. bet kad dzer... Un tie tavi daudzie solījumi, ka nea.. visssss... Nu jā.. es nez.. man gribas lai tu dari kā tev sirsniņā gribas...
gribas būt laimīgai... gribas kādu mirkli telefonā dzirdēt kaut ko mīļu, kaut ko nopietnu.. gribas... kaut ko citu, ja neskaita ouuuuu.....uuuuaaaaa... kreeee... meeee.. oooo....muuuuuuuu :(

Un ja vien es spētu kaut ko mainīt tajā kas notiek. Tu pat neapzinies, cik ļoti. visu vienmēr nezinot vērs par labu... tu to nezini... Es tev to nesaku.. Bet tu dari tik daudz.. un vienmēr īstajā laikā...
Sarežģīti būtu paskaidrot kaut ko sīkāk, jo tad būtu jārunā daudz un viss kas notika.. būtu pārāk grūti gan tev gan arī man.. bet tas viss... reizēm liekas tik viegli.. tik vienkārši, bet šobrīd.. vēl savādāk.. vienkārši sapraotami.. un atkal.. es esmu pārliecībā, ka man bail.. bail no sevis.. un savas būtības, neaprēķināma, tik ļoti saspringta.. un vienmēr.. palieku tā arī nesaprazdama, kā vienmēr es esmu tā, kas paliek muļķa lomā..

Atkal gribas noslīdēt zemāk par savu augumu un iespējām.. tā vien šķiet, ka reizēm tas ir pārāk tuvu, lai kļūtu zemiska un netaisna pret tevi un visu pasauli.. ES ego.. nez.. vai tas ir galvenais.. vairāk man šķiet, ka man bail reizēm, pat pārāk bieži no sevis un savām emocijām.. Tik ļoti gribas būt vienai un neatbildēt ne pat vienu no saviem vārdiem.. vienkārši valdīt pār pasauli.. vienkārši būt kaut kam vairāk kā tikai nekam.. Kaut kam uz visas zemes.. nezinu.. varbūt.. ka nesmu viena., bet šie brīži, kad saliekos tik ļoti maza, bet tomēr varena un ietekmēt spējoša.. Kā es varētu ar vienu teikumu sagraut pusi no savas un citu pasaules.. nezinu...Tai pat laikā tik vienaldzīgi.. jo var paklus;et un galu galā klusēšana ir ļoti svarīga īpaši šādos brīžos, kad nezini īsti kas ir, tas, kas ir vajadzīgs..
Klausīties sevī un mūzikā tik ļoti gribot aizmirst domas, vienkārši neklausīties viņās, lai beidzot kaut nedaudz bet justos brīva, neierobežota.. tikai viena pati.. lai neviena apkārt nav.. negribu dzirdēt to, kas nospiež, negribu domāt.. negribu, tas bija.. tas aizgāja.. nekas nav mainījies.. vismaz ārēji.. Tikai tas ka iexā viss brūk, un kļūst arvien smagāk celt un nest.. kā nodevēja.. sevī slēpjos.. bail.. šausmīgi bail.. no tā kas varētu.. nē no tā kas notiktu, ja es atklātos.. atkal kļūtu ļaunā.. atkal kļūtru vienkārši.. es.. Bļļļļēēēē.. es censos, nē necenšos mainīties.. es vienkārši slēpju savu slikto.. un ja tu negribi, lai es turu sevī visu, tad varu teikt tyikai to, ka nevienam labāk nepaliks, ja visas savas kaites un dzīvotnespēju laidīšu pasaulē.. negribu būt tā, kas beigās no tā cieš.. negribu..
Es gribu tikai dzīvot!!!

Smagi.. viss sajaucies vienā putrā.. pat neko runāt negribas.. tikai gribas lai viss ir atkal kārtībā..
saproti, liekas ka ar mums ir oki, tai pat laikā jūtu ka kaut kas nav no manas puses.. kaut kas ir sajaucies.. varbūt kaut kur iexā mīt aizvainojums, varbūt kaut kur ir viens vienīgs nobēdājies un norūpējies skatiens..
nezinu, kas notika.. laikam ka pie vainas ir kāds, kas no malas kaut ko groza.. gribas ļauties, vienkārši gribas, lai ir labi, lai man nav bail, lai atkal ir kā bija.. tiklabi.. un tad vienā mirklī nomainījās visas izjūtas..
man palika bail no tevis.. sapratu, ka tev mīļāka ir udela, ka tu savādāk izklaidēties nevari.. nezinu, varbūt arī riebums, kuru nevaru izteikt.. vienkārši gribēju būt ar tevi.. tā vienkārši just ka tikai tu man esi.. bet tā vietā.. Tā vietā saņēmu alkohola dvašu...
nezinu... tā stulbi.. un tai pat laikā labi.. vēl jo projām nedaudz vienalga.. vēl jo projām mazliet bail, vēl jo projām.. kaut kur iexā smeldz. nezinu kāpēc, bet tā sajūta.. es viņu nezinu, un zinu... pēdējā laikā.. pārāk bieži bijusi... ne pēdējā laikā, bet tad, kad likās, ka visss!! cauri.. cauri un viss....
nezinu kā lai viņu pasaka.. Tāda sajūta, ka kaut kas ir pazudis, kaut tai pat mirklī zinu, ka tas kas bija atkal tikai savādāk, uzausīs, kad būs pārgājis.. kad atkal satikšu.. bet tagad.. iexā.. kaut kāds vēsums.. kaut kāda neliela vienaldzība..
DE-BESIS? nezinu, tur jau atkal kaut kas dziļumāiesēdās.. varbūt tie vārdi par manu sirdi, ka pieder ne tev.. Piedod.. nu piedod, ka nevaru tāpat vien iedāvināt.. kaut zinu, ka tikai tev var uzticēties, bet nezinu, nav kaut kā trukst, lai būtu pilnība.. varbūt vienkārši gribas lai tu paņem un izdrāz mani, ad vismazāk to gaidu un veidā kādu pat iedomāties nevaru..

nezinu.. varbūt ka kļūdos domādama, ka neesmu nekas.. bet tieši šai brīdī vairāk vai mazāk šķiet, ka esmu pazudusi kārtējo reizi DE- besī (s) nezinu.. dalītas jūtas.. Vienkārši gribas lai mans riesmonīc mani samīļo.. venkārši gribas kopā.. paklusēt.. gribas būt ar viņu.. vienkārši sajust.. bet atkal tas pats bet.. Kā man patīk.. vēl jo vairāk apzināties, ka nevienu negribu blakus,.. nevienu pašu.. tikai sevi.. tikai.. sevi.. un nez.. miega rūķi.. vai ko tādu.. vienkārši sabūt sevī iexā.. nebut nevienam pašam vajadzīgai.. nejust atbildību un citādas jūtas, ne vienkāršas ne dalītas pret kādu.. vienkārši būt sev.. pašai.. un nevienam nepiederēt.. nebūt kāda sirdī.. lai neviens nav manā sirdī, domās.. edzīvt.. vienkārši uz brīdi pārstāt existēt.. pārvērsties tuxumā.. pilnīgi lielā, brīvā gaisa telpā..
Iedomājoties cik tas varētu būt forši pārvērsties par dimensijas lieluma tuxumu, iztīrīties no visa tā kas sakrājies iexā.. vienkārši pārvērsties tuxā telpā, kurā nekā nav kur neexistē ne jūtas ne dzīvība.. izplesties pa visu atmosfēru, aptvert visu ar savu vienladzību, netraucēt nevienu un nejust traucēkļus savai neapjaušamajai existencei.. vienkārši būt.. kaut kur, tai pašā laikā visur.. just un justies.. bet būt un tai paš laikā arī nebūt..
Tik ļoti tik ļoti.. gribas.. gribas... un negribas.. pārvērsties.... sajukt ar ikdienas kārtību unpavēlēt sev.. neļauties spiedienam... notiket atkal sev visu.. Dīvaini, bet vienmēr ļaujos kādam.. kaut kam, vai kādam kas kaut ko regulē, nosaka, un ir tikai īsie mirkļi, kad varu pati sev.. kaut ko noteikt..... vajag kautko mainīt.. vajag, bet zinu, ka nekā nebūs,.... pie noetiktiem apstākļiem ,aju ka kaut ko darītu.. bet tagad, atliek vien ļauties un tad.. pazust.. kaut kur.. ar viņu.. ar viņu...
Zinu ka pāries... ļoti labi zinu, ka atkal viss būs.. oki.. tikai manī mit doma. par nākotni.. daļēja un neizprotama, kā laivisu iekārto., kā lai saliek visu vajadzīgajās vietās, lai neciestu ne es ne riesmonīc, kad nākamreiz būs rīgā.. kā lai kaut ko labo.. Kaut ko izdomā... lai nesāp, lai nav jācieš, lai nav jāsabrūk.. Tikai ko lai izdomā.. ko lai dara.. nekas nemainīsies.. mans ritms.. un ikdiena ir tikai tālu saspringta, ka nekam nav laika.. nekā nesanāk. es esmu explozija. man vajag laiku.. jo nekur nav labāk, labākajā gadījumā var būt tikai savādāk..

Tā vien liekas, ka reizēm to vien daru kā jūku prātā.. Tik daudz visa kā iexā un galu beigās uzsprāgstu... Tā kā vienmēr vai trakāk vai kā nekad agrāk...
Tik maz telpas liekas apkārt.. un katrs kas iet garām ielaužas manā laukā... tā jau tik mazs.. tik niecīgu telpu aizņemu.. un viss iekrājas iexā.. netiek laukā... tik ārprātīgi daudz visādu problēmu un tā tālāk. un nav kur izgāzt.. Vienkārši maz telpas pašai.. Nav kur sakārtoties.. nav kur saves sevi kārtībā.. Vienkārši smacējoši.. smoku no domas vien, ka atkal tik daudz visa kā apkārt.. un ka mana apkārtne un iexiene nepieder man pašai, bet tajā nepārtraukti kāds grib tikt iexā... Tik nomācoši, ka tagad gribas no tā visa atkratīties, to visu atstāt.. uz mirkli uz pāris dienām.. mirkļiem, lai atkal varētu sakārtot iexā visu kas paliek nekārtībā..
Tik saspiesta nedēļa iepriexējā, ka manis vispār nebija, un tas kas bija, gribēja pabūt vienatnē, un tai pašā laikā ar cilvēku, kurš man tik ļoti nozīmē... Tik ļoti, ka pati šobrīd neapzinos daudz vai maz.. Vienkārši gribas būt vienai.. gribas atspiest visu to nostāk, projāk.. vienkārši tik brīvībā no sevis.. no visiem.. gribas nomirt sevī.. atkal nomirt, lai varu dzīvot tālāk.. Tik ļoti gribas tālāk.. tik ļoti gribas būt tepat.. un tur prom.. iexā un ārā.. būt brīvībā.. vinkārši paslēpties no visa, lai varu būt es pati.. es ar visiem maniem trūkumiem.. kuru šobrīd liekas tik daudz.... Tik daudz ka nevaru pat apraxtīt.. vienkārši nebeidzami mīnusi manī iexā.. venkārši nebeidzams tuxums.. vienkārši nebeidzama es..
Nē manis nav.. šobrīd vienkārši nav... neesmu.. un atkal rodas problēmas, tāpat kā iepriex.. atkal būs lūzums.. atkal man vajag pauzi.. vienkārši brīdi... sev.. pašai.. sakārtot visu, kas sāp, kas tik ļoti nospiež visu, kas žņaudz..
Jā, tas laikam ka ir īstais vārds.. vienkārši tas viss mani žņaudz.. šīs šaizes, viss, kas ir apkārt.. mani smacē.. katra dzīva būtne.. katrs, kas uz manis paskatās, kas grib ar mani runāt... BOA.. kā "Mazajā princī", BOA kas norijusi zīloni.. es esmu tas zīlonis.. man ir jāsadalās.. jātiek vaļā..
Un atkal es secinu, ka nemaz neesmu mainījusies, tāda pati egoiste.. tikpat daudz domāju par sevi.. un šobrīd, šobrīd, Es vienkārši nespēju, nevaru, man nav spēka domāt par citiem, vai par konkrētu cilvēku... man sāp iexā.. viss.. tik ļoti iexā.. visss sajucis.. tik ļoti liela putra.. vienk kiš miš...
es nedomāju.. nedarbojos.. vienk ieslēgts autopilots.. pati esmu kaut kur iexā tik ļoti nslēpusies, ka ārā netieku.. es netieku laukā.. netieku.. man nav vietas.. vienkārši šeit man nav vietas.. lai iznāktu laukā.. tik maza.. tik saspiesta.. tik egoistiska.. viena.. negribu neko.. nevienu..

:))) Gribas smaidīt ik reizes, kad iedomājos par tevi :) Nezinu, kas ar mani pēdējā laikā ir noticies, vienkārši, kaut kas tik labs, kas liek domāt, ka esmu.. kaut kur citur, nevis šeit, vietā, kas laikam saucas zeme..
nesāp vairs.. ir viegli, apzinoties, ka tu esi te.. ka tu esi ar mani.. Viena pati :) mana mazā mīļā riesmonīc... :) varbūt ka reizēm gribas tev pateikt.. Mīlu! bet nē.. tās nav tādas jūtas.. tas ir kas cits, bet tikpat stiprs.. tikpat kaut kastāds, kaut kas.. tāds, kas mani paņem, kas liek man justies labi.. Kā nekad agrāk... :) Tu iri mans riesmonīc... :)

Šausmīgi sāpīgs jautājums šovakar man atkal ir alkohols.. Nezinu, pēdējās dienas atkal par to vien domāju.. Atceros kā kaut kad man pavisam pirms gada laikam teica.. atkarīgu speciālists, ka krīzes punkts ir gads...
Bļāviens, man krīze uznāk katru mēnesi, vēl jo vairāk,kad man ir jāapzinās, ka nekad dzīvē vairs nedrīkstu dzert, lai neizpostītu to vienīgo, kas man ir palicies.. vienīgo dzīvi, kas man ir dota... Pati jau vaien vainīga, pakļāvi to alkoholam, neremdināmām slāpēm, alkām iedzert.. un nodzerties, lai tagad un pirms gada, akd pēdējo reizi dzēru, atzītu, ka esmu slima, pilnīgi un galīgi atkarīga no šī draņķa, pēc kura prasās arvien vairāk un vairāk.. arvien domāju par to, kā būtu, ja iedzertu, bet vienmēr domas apstājas pie tā, ka ar glāzi vai divām man nepietiks, man vajadzēs daudz, a ne tūlīt, tad pēc laiciņa.. es vienkārši nemācēšu apstāties, tik grūti atkal būs, negribas iet cauri tiem sāpīgajiem un alkstošajiem mēnešiem, kad neko vairāk, kā vien iedzert negribas...
Dīvaini, ka radās tāds spēks, tāda vara pār sevi pielikt tam visam punktu.. Un gan jau ka tikšu pāri tam arī tagad. reizēm iedomājos tos vārdus, ko teica, viesturs, ka pirmās reizes, kad iedzer pēc tādas pauzes ir pretīgi, bet ar laiku viss ieiet vecajās sliedēs, ar apmānu, ka mazumu aju drīkst. man jau ar tāpatāssevi gribas apmānīt, vien mazu drusciņu, kaut zinu, ka tas atkal dos nezināmu, neapzinātu dziļu vēlmi un nespēju apstāties. negribu vairs. tik viegli pieejams, tik viegli nopērkams... tik viegli būtu to visu sakt atkal.. iekrist...
iekrist.. bļāviens... tā gribas lai kāds tieši sōbrīd palīdz, lai parunājas ar mani.. Lai pasaka.. ko gan?? Es jau to visu zinu, ko gribas dzirdēt, pati visu laiku saku.. bet vienalga arvien pieņemas spēkā vēlme.. arvien vairak gribas pohas, gribas to savādo dullumu galvā arvien vairāk gribas.. gribas.. gribas..

Atkal tu te biji. paņēmi mani ar visu savu sirdi un dvēseili... Kā vienmēr kad esi te.. ar mani... tik mīļa.. un pakļāvīga... vienīgā, kas man šķiet, šobrīd un jebkad tik daudz ir nozīmējusi....
Tik maiga.. mīļa un iemīlējusies... Gribētos lidot,ja vien es to spētu.. pacelties spārnos un ar tevi... ar visu to labo, kas mums ir, un to, kas ir tevī.. neredzu vairs ne slikto, ne arī ko citu.. Vienkārši, tas viss ir normāli, tas viss ir man :) Tu esi mana.. domās un brīžos, kad neesam kopā arī.. vienmēr zinu, ka esmu tavās domās tāpat kā tu manās... Ir grūti tam ticēt... bet es zinu, ka tas laiks, ko mēs pavadījām šķirtas kopš brīža, kad redzējāmies pirmo reizi bija vajadzīgs..
Es ticu arī tam, ka ir paredzētās otrās pusītes un ka vienmēr īstais cilvēks nāk īstajā laikā.. Es tam visam ticu, vienmēr esmu ticējusi.. es zinu, ka tu esi ar mani.. :) vienmēr būsi, lai kas arī nenotiktu.
Var jau teikt, ka es te pārāk skaisti runāju un tā nav taisnība, bet ir.. Tā ir.. Katrai ir vājības un tas vēršainīgums, kas mums abām, tikai piedod to labo.. tas piedod asumu... laimi, un visu citu.
reizēm, kad tu esi te, tevis ir par daudz, ir... bet negribas kaut ko teikt vai kaut ko mainīt, jo aju nākamajā brīdī... nākamajā mirklī tu esi tik pietiekama.. tik mīļa.. un vienīga... Mana.. mans riesmonītis..
Kā gan tu man vari piedot visu, ko es daru, nesaprotu.. venkārši, es nekontrolēju visu, var jau būt, ka vajadzētu kaut ko mainīt, bet ko?? Vai vispār kaut ko sevī var tik ļoti mainīt, ka paliek labs?? :) Njeee... tad es nebūtu es.. tad es nebūtu pati.. tā kas tev tik ļoti patīk, tā kura tevi tik ļoti piesaista.. Man patīk būt kopā ar tevi un būt pašai, būt laimīgāi, kaut ari neesmu pilnība pat gultā ne, bet vienalga.. es esmu laimīga ka tu esi, ka tu man pieskaries, ka tu mani skūpsti, ka es varu ar tevi darīt visu, kas vien ienāk prātā.. Mēs esam tik ļoti vienādas, tik ļoti mēs pašas :)

Laikam ka vienmēr te tāds negatīvais vien būs.. Nav jau cita vieta, kur iebļaut... Cik ļoti sāp... SĀP, SĀP!!!! SĀP!!! Auuuuuuuuuuu!!!!! Gribas gaudot, izkliegt visu, kas sāp iexā.. gribas pacelt galvu pret debesīm... un atļaut tai nokrist.. atļaut sev nomirt... lai slikti ir ne tikai iexā.. bet arī ārā.. Lai nav tikai nežēlīgi satriekta sirds, lai nav tikai neziņa, lai ir beigas... gals visam.. visam kas sācies... Vai tad vienmēr tāda būšu?? Vienmēr?? neuzticīga, tāda, kas sagrauj visu, kas vien iexā notiekās.. vai tad tādai man vienmēr ir jābūt...??
Kāpēc tik ļoti jācieš visiem?? Kāpēc jāsāp... kāpēc nevaru but kopā ar savu riesmonīti?? Kāpēc viņai ir jābūt tik tālu?? man šķiet, ka tūlīt pat attālums saraus mūsu attiecības.. gribas aizbēgt.. gribas vienkārši izrauties no visa.. ja vien pēc tam varētu atgriezties.. ja vien nebūtu tik daudz šķēršļu visam.. gribas.. gribas raudāt.. gribas nesaktīties uz visu šo.. gribas vienkārši pavērties debesīs un gaudot.. atdot savu galvu par , to, lai beidzot būtu miers pasaulē, lai beidzot visi, vai daudzi beigtu interesēties par sāpēm.. par to, lai nesāp.. negribu.. negribu, negribu.. vienkārši.. riebjas....
Vienmēr es.. es ciešu, bet pati jau izraisu visu šo ļaunumu.. visu šo, kas neļauj dzīvot.. saplēš gabalos to mazo daļinu, kas iexā ir gatava atdoties mīlestībai... mīlestībai, kuras varbūt patiesība nemaz nav.. tā kura liedz atdot savu sirdi tam kas mīl.. un tā, kura pieder citai.. veidojot apburto loku.. un attālumu...