stopere

Pēdējā laikā ļoti bieži piedomāju pie tevis un pie tā, cik ļoti tev pieder mana sirds.. Nezinu, vai maz tas ir godīgi, ka es apdalu vienu cilvēku, domājot par tevi, nezinu.. negribu tā.. un ja vien varētu kaut ko mainīt, tad tās domas un visu citu atdotu viņai, nevis ļautu lai viss mans siltums un mīlestība izplēn uz nevienam nevajadzīgām lietām, cilvēkiem, pasauli, kura mani tā arī droši vien nekad nesapratīs..
Kā var mīlēt.. tik ļoti.. nezinu.. akla un stulba, jūtības pakāpē.. Bet es cenšos nomākt jūtas pret tevi, jo vēl aizvien esmu pārliecināta, ka tas ko mēs varam sniegt viena otrai noteikti, nav ne tuvu tas, ko es varu sniegt un iegūt pašlaik.. Es nezinu.. esmu apjukusi savās izjūtās... nepareizais laiks un nepareizā vieta?? droši vien.. Atkal varu aizbildināties ar šiem vārdiem.. Kā toreiz, kad gribēju pārraut vsu ar tevi.. es gribēju apstādināt visu, kas starp mums bija, bet tai pašā laik';a.. esaprotu, kāpēc vienmēr velk pie tevis atpakaļ.. Un atkal laužas manī doma, ka varētu krāpt... Tikai šoreiz es.. Nēēēēēē'!!!!!! es tā nedarīšu... es tā nedrīxtu, kaut gan sirds ar katru brīdi arvien vairāk saka, ka.... viņa asiņo.. raud pēc tevis, bet tad labāk lai ir divi nelaimīgi cilvēki, nekā es sabojāšu savu dzīvi.. un atteixos no mīlestības... ar cerību, ka kādreiz spēšu tevi aizmirst..
ja vien es nejustu, ka sāp ne man vienai, bet arī tai, kura mīl.. mani mīlēt??? es apskaužu to cilvēku, kas tik ļoti iekritits.. bet nevaru pasniegt neko pretī.. neko nevaru.. ;(

Atceros kā tevi gaidīju atgriežamies mājās, kā raudāju pēc tevis gan dienās gan naktīs nezinādama, vai tu pret mani jūti kaut ko tādu pašu kā es... Un zaudēju cerību... Piedod, bet tās cerības nav vairs... nebija... līdz atkal neatgriezies.. Tu sajauci visu kājām gaisā... mana sirds atkal tiecas pēc tevis.. atkal gribas tev piekļauties tāpat kā agrāk.. atkal gribas būt laimīgai ar tevi... Un tas skūpsts, kuru man vajadzētu nožēlot..nenožēloju, jo caur viņu es sapratu, ka jūtas nekur nav palikušas, bet es cīnīōs tām pretī.. es cīnīšos pretī mīlestībai.. es tevi mīlu, un iespējams ka tu būsi vienīgā pret kuru jebkad kaut ko tādu jutīšu.. Nezinu... tikai tas.. mani tas viss biedē. un tieši tāpēc vēl jo vairāk es turēšos tai pretī.. atdošu savu sirdi, ar visām savām vērtībām.. tai otrai.. tai kuras dēļ man pārgāja sāpes pēc tevis.. tā kura notrauca manu pēdējo asaru tevis dēļ..
nezinu, var jau būt ka nu patiešām esmu padarījusi nelaimīgus ļoti daudzus, bet es ticu tam, ka tas ko es izdarīju, tam vienkārši tā vajadzēja būt.. nezinu vai jebkad mīlēšu kādu tikpat ļoti kā tevi.. nezinu.. vienkārši negribu par to domāt.. bet tās jūtas kas bija tobrīd pret tevi.. tā mana rīcība, vēl jo vairāk tādēļ es nevaru atgriezties.. nevaru.. lai arī ir jauki atcerēties, bet nekad vairs nebūs tā kā bija.. un nevajag.. iespējams ka nevajag atpakaļ..

Es esmu laimīga.. tiecos pēc Alexas pieskārieniem, viņas rūpēm.. un sniedzu sevi pretī.. Lai arī tas ir grūti un visss tieši pēdējās nedēļas laikā ir sagriezies ar kājām gaisā, bet vienalga.. es jūtu to, ka tu vienīgā paliksi tāda, kas netiks pāri.. es tevi aizmirsīšu.. nē neaizmirsīšu, bet arī nezinu vai jebkad bribu vēl tevi satikt, jo katru tādu reizi... vienkārši salecas sirds.. vienkārši... kļūst tik silti..

nu ko lai saka.. ka neiet ta neiet vispār.. diezzin kad beigsies vienreiz tie melnie švīkojumi pār ikdienu.... Ak nu kāda varbūt mani grib samīļot.. nu bet esi skaidrā.. ja iespējams.. alkoholiķes man jau ka līdz kaklam.. un nez.. bet kāpēc tie sirdspuksti tikai uz viņu.. Vai tomēr sirds iepukstas tik tāpēc ka arvien vairāk alkstu atkal.. vēl kaut biki, bet iedzert...
Apstājies.. nu tie ir tikai melna kaķa murgi..

Gribu Zemfiru............ Dīvaini, bet šodien jūtos labi un tā kā sen jau nesmu jutusies :) varbūt ka manam sargeņģelim beidzies atvaļinājums... :) ;)

tā vien liekas, ka pasaule bez manis var iztikt ļoti labi.. Un tas ka es vēl esmu ir tāds sasniegums... Dvēsele pamirusi... es vien.. maza.. un galu galā smaga.. dvēselei...

vai nav vienalga.. es esmu te un dzīva.. vesela ar , man liekas auxtumpumpu un mani nekas neinteresē.. nu jā... atkal tepat... pie sevis vien varbūt gribu pinkšķēt.. bet nē..

Izvēle... tā jau ka paliek vienmēr mūsu ziņā un jā.. manā ziņā bija paņemt INKOTERMU.. sviestu un neko vairāk.. vai tiešām neko prātīgu publicēt netā nekad nevar?? Jāpērk matereāli, jāsēž bibliotēkā.. jādara viss.. kas man nepatīk.. tikai tāpēc vien, ka esmu es un daru kā patīk?? Nē.. vai ziniet.. neeesmu tāda. bet kaut kad jau kā vienmēr ir jālauž sevi cik vien var...
Labi ka ir draugi kam paprasīt.. un tā vienmēr iedomājos.. un vienmēr nostrādā.. tik kas tādu vārdu lai atceras... ja pat man skatoties virsū grūti izlasīt :D :D

Ai šodiena sviesta diena.. vienīgais prieks ka satiku visus tos cilvēkus ko gribēju redzēt, ja neskaita mīlulīt.. manu sauļuku Ansīti. mazo puiku... mīļo lāčuku, kuru ilgāk par pāris dienam gan paciest nevar.. nu labi pietiek ar pāris stundām.. un tagad atnāca atmiņā man texts, ko teica viena no manām mīļajām draudzenēm... :"kad turēju rokā savu māsaas bērnu, baidījos ka neizkrīt no rokām.. bet savs jau ir savs" NU jā un tad kā vienmēr pāršalca draugu pulku smieklu saltis, jo savu bērnu kaut 10X met zemē, vai ne?? NU jā.. savā ziņā jau ka meičai taisnība... bet kur tad ir tā robeža? Kur gan tā ir?? Vienmēr steigties alīgā, kaut ko darīt, pūlēties kaut kā dēl?? NU vai tad tam visam kaut nedaudz, bet ir jēga?? NU kaut kada jau ka noteikti ir, bet mantik grūti jēgu kaut šodienā saskatīt.. kaut vienu mirkli atvērtu acis un paskatītos, kas patiesīb'nevis apkārt, bet manī pašā notiek.. kāpēc visu laiku šī neiecietība un agresija?? Vai es domāju par sevi un kā labāk ar citiem?? Nē manvairāk liekas, ka domas klāiņo visur un iecietība paliek manī.. ir tikai savtīgums, aprēķins un nez kas vēl

Man jau ka patiesībā gluži vienalga, ko jūs par mani domājat.. es esmu es.. un nospļauties par visu pasauli.. es dzīvoju sev.. un jā varbūt ka arī ārišķība.. nu tak pasakiet biežāk ka esmu skaista.. lai arī es tam varbūt noticētu pat tad, kad nevaru savāķīt to matu ērkulīti kas uz galvas...
Ai nu jā šodiena sviesta dena, kas zin, varbūt ka kādreiz beigsies man šie sviesta texti.. es būšu es pati.. un zināšu nosaukt sevi par cilvēku...

ILgi nebiju par tevi domājusi... Tā vienkārši nevarēju.. nezinu.. kaut kā.. man bija cita metene, kurai sekoja mana sirds... Bet tagad.. šodien.. es sēdēju... es vienkārši atcerējos... Mirkļus, kas mani padarīja laimīgu...
Tu mani paņēmi jau tai brīdī, kad tevi pirmo reizi ieraudzīju.. es nezinu.. laikam ka iekritu... tā reize purvā.. un paņēmi ar vienu acu skatu.. un viss..laiks ko pavadīju ar tevi... es vienkārši biju laimīga un man neko citu nevajadzēja.. Bēgot no tavas sievietes sēdēt ar draugiem alusdārzā... uz krastmalas soliņiem divvientulībā skūpstīties.. jā divvientulība, kaut arī apkārt bij tak daudz cilvēku... es biju tev vienai.. pavisam vienai... un tu biji man manās domās... arī tās reizes, kad mēs strīdējāmies.. es vienkārši baidījos tevi zaudēt..
Un tagad kad tevis vairs nav man blakus.. es sajūtu tuxumu.. varbūt tāpēc, ka mēs neizbeidzām attiecības?? Varbūt.. Tā beigties var tikai.. es nezinu.. nu kas par sāpīgiem un tai paša laikā cerību dodošiem vārdiem.. "es aizbraucu" Man sāp.. taga dtik tiešām sāp vēl jo vairāk tāpēc ka zinu, ka varu piedot visu.. TIk lai beidzas šīs sāpes.. tā sajūta, ka sirds plīsīs... tāds smagums...
Var jau būt ka es sevi maldinu un dodu liekas cerības, bet tāda dīvainīte esmu... cietīšos... gaidīšu ziemassvētkus.... gaidīšu kad daļa no manis atgriezīsies.. gaidīšu kad vai nu beigs sāpēt un būšu laimīga, vai arī dzīve vēl jo projām turpināsies pārvērsties dziļā rutīnā..

Piedzimt nav māksla.. un zini, esmu tomēr laikam laimīga, ka esmu, lai arī neciešama un pagadām nesaprotamā dvēseles stāvoklī, kas jau sāk pāriet no pohujisma uz de-besi.. es tā saucu stāvokli kuru nemāku apraxtīt.. ne ta besis, ne depresija, bet nu kaut kā pa vidu...
Tāds cilvēks.. kas nezin... reizēm aizmirstu pat elementārāko.. kā pateikt lūdzu vai paldies.. vai vienkārši nerunāju par to, ko jūtu.. es neprotu, jo esmu pieradusi, ka patiesībā jau nevienu tas neinteresē.. Un slikti, jo mīlot sievietes un zinot, ka viņas mīl ar ausīm.. Laikam ka pārāk vīrišķīga, jo novērtēju darbus.. nerespektēju ne tevi ne arī tevi.. vienkārši dzīvoju.. un atkal savā pasaulē dzīvoju.. iejūgusies tajās domās, ka amn ir labi ar sevi... bet pateisībā.. nu nav jau tā.. man nav labi... vienai- auxti.. un sirds atsalst, bet vieglāk jau ka pateikt, ka nemaz tik sliki nav.. un nav jau ar... senāk bij sliktāk.. nevis kā vecie saka..."kad mēs augām tā nebija... bija un kā vēl bija.. arī man liekas, ka manā bērnībā, kad vēl mātes piens uz lūpām bija, neviens nemīlēja savu dzimumu, nelietoja narkotikas, nemaukojās... bet kā tad rados es? Ārlaulības sakars.. bet es esmu.. un ir labi,,, sitos pati cauri visam.. noslēgta un patiesībā vienaldzīga, ko jūs visi domājat.. man ir tā kā ir.. un nevajag, lai kāds par mani te atceras... es atceros par sevi.. es dzīvoju...
NJā... tāda pasaule, ka nez kas.. bet nu kaut kur jau ka ir robeža.. iedomājoties par to, ka visu laiku te sitos, kaut ko daru, kaut ko tā lai ir labi, lai man būtu nākotne.. bet ar ko tad īsti robežojas tā nākotne.. nu labi nodzīvošu 60 gadus.. un tālāk?? Kas tālāk?? Nāve.. aprax.. un es tur būšu, vai kremēs, bet jebkurā gadījumā manis darītais vien būs kaut kur palicis, bet nevienam tā īsti nevajadzīgs un nebūs novērtēts... tāds kaut kāds sviests.. un man nebūs bijis vērts ka es te dzīvoju.. Ja nu vienīgi laicīgo prieku dēļ...
Un tie prieki?? kas tad īsti?? Maukošanās, mačo būšana.. nu nesmuka jau ka neesmu, bet negribas līst atticībās... jo gaidu to vienīfo, kua sirdī mājās.. nu sagaidīšu uzzināšu, ka neesmu tā vērta.. un atkal būšu tur pat kur esmu tagad...
Nu bet vienalga... bāāāāčcccc.. šī'diena ir vērtīga.. es esmu dzīvotāja, ja reiz Vanšenieks mani nepasauca lēkt.. nē es man liekas to nekad arī nevarētu izdarīt.. galu galā tik dudz kas vel priexā :D

NOgurums pēc smagas dienas, nedēļas vai vienkārši beidzot liekas ka dzīve ir nomocījusi un grib paņemt pēdējo.. Arpāc.. es taču esmu sagājusi sviestā ar visu ko daru un vēl vairak ar to ko nedaru, bet nokoncentrēties.. tas ir kaut kas tāds.. kaut kas vienkārši neiespējams... nezinu.. varbūt pasūtīt visus?? NU bet mana attiexme aju ka visus tikpat aizsūtīja.. nerunā neviens ar mani.. pārā depresīva?? nezinua rī nesaka.. bet varbūt ka nevienamneineteresē, galu galā labāk ir redzēt priecīgo, pat āxtīgo stoperei, kas izturas, kā "cirks aizbrauca, klauns palika" un tā jau ka ir vieglāk, tikai enerģijas nepeitiek.. kaut kur visam ir robeža.. un mana ir. te... atkal viena, un laikam paldies dievam jāsaka.. jo nu nez.. kas nao manis labas šobrīd var sanākt... ;) ;) ;)