stopere

ILgi nebiju par tevi domājusi... Tā vienkārši nevarēju.. nezinu.. kaut kā.. man bija cita metene, kurai sekoja mana sirds... Bet tagad.. šodien.. es sēdēju... es vienkārši atcerējos... Mirkļus, kas mani padarīja laimīgu...
Tu mani paņēmi jau tai brīdī, kad tevi pirmo reizi ieraudzīju.. es nezinu.. laikam ka iekritu... tā reize purvā.. un paņēmi ar vienu acu skatu.. un viss..laiks ko pavadīju ar tevi... es vienkārši biju laimīga un man neko citu nevajadzēja.. Bēgot no tavas sievietes sēdēt ar draugiem alusdārzā... uz krastmalas soliņiem divvientulībā skūpstīties.. jā divvientulība, kaut arī apkārt bij tak daudz cilvēku... es biju tev vienai.. pavisam vienai... un tu biji man manās domās... arī tās reizes, kad mēs strīdējāmies.. es vienkārši baidījos tevi zaudēt..
Un tagad kad tevis vairs nav man blakus.. es sajūtu tuxumu.. varbūt tāpēc, ka mēs neizbeidzām attiecības?? Varbūt.. Tā beigties var tikai.. es nezinu.. nu kas par sāpīgiem un tai paša laikā cerību dodošiem vārdiem.. "es aizbraucu" Man sāp.. taga dtik tiešām sāp vēl jo vairāk tāpēc ka zinu, ka varu piedot visu.. TIk lai beidzas šīs sāpes.. tā sajūta, ka sirds plīsīs... tāds smagums...
Var jau būt ka es sevi maldinu un dodu liekas cerības, bet tāda dīvainīte esmu... cietīšos... gaidīšu ziemassvētkus.... gaidīšu kad daļa no manis atgriezīsies.. gaidīšu kad vai nu beigs sāpēt un būšu laimīga, vai arī dzīve vēl jo projām turpināsies pārvērsties dziļā rutīnā..