stopere

Pēdējā laikā ļoti bieži piedomāju pie tevis un pie tā, cik ļoti tev pieder mana sirds.. Nezinu, vai maz tas ir godīgi, ka es apdalu vienu cilvēku, domājot par tevi, nezinu.. negribu tā.. un ja vien varētu kaut ko mainīt, tad tās domas un visu citu atdotu viņai, nevis ļautu lai viss mans siltums un mīlestība izplēn uz nevienam nevajadzīgām lietām, cilvēkiem, pasauli, kura mani tā arī droši vien nekad nesapratīs..
Kā var mīlēt.. tik ļoti.. nezinu.. akla un stulba, jūtības pakāpē.. Bet es cenšos nomākt jūtas pret tevi, jo vēl aizvien esmu pārliecināta, ka tas ko mēs varam sniegt viena otrai noteikti, nav ne tuvu tas, ko es varu sniegt un iegūt pašlaik.. Es nezinu.. esmu apjukusi savās izjūtās... nepareizais laiks un nepareizā vieta?? droši vien.. Atkal varu aizbildināties ar šiem vārdiem.. Kā toreiz, kad gribēju pārraut vsu ar tevi.. es gribēju apstādināt visu, kas starp mums bija, bet tai pašā laik';a.. esaprotu, kāpēc vienmēr velk pie tevis atpakaļ.. Un atkal laužas manī doma, ka varētu krāpt... Tikai šoreiz es.. Nēēēēēē'!!!!!! es tā nedarīšu... es tā nedrīxtu, kaut gan sirds ar katru brīdi arvien vairāk saka, ka.... viņa asiņo.. raud pēc tevis, bet tad labāk lai ir divi nelaimīgi cilvēki, nekā es sabojāšu savu dzīvi.. un atteixos no mīlestības... ar cerību, ka kādreiz spēšu tevi aizmirst..
ja vien es nejustu, ka sāp ne man vienai, bet arī tai, kura mīl.. mani mīlēt??? es apskaužu to cilvēku, kas tik ļoti iekritits.. bet nevaru pasniegt neko pretī.. neko nevaru.. ;(