stopere

Pak!! Pak!! Pak!! Skatīties kā plaukstā iekrīt sārta asins lāse... Jauki- vakarā pastaigājioties vērot sārtumu ne tikai debesīs, bet arī skaistus pilienus zemē, uz drēbēm, plaukstā.. Kā kaut kas vērtīgs, kas no tevis izplūst... kaut kas, kas ir tavs, bet tai pat laikā vairs ne, kaut kas, kam ir jāaiziet.. Vientuļi, bet tomēr tik daudz kopā.. Sarkans...
Un tad atkal ataust atminā.. tas.. visss kāpēc.. un beigu beigās nesaproti, vai vainīga visa nedēļa, garais gājiens, vai saruna... kas tik ļoti palika... lika.. kaut ko klikšķināja smadzenēs... Grūti.. saprast.. un domāt.. liekas ka kaut mirkli varētu kaut ko... neko... ja vien nesāpētu galva.. vai tas to pilienu dēļ?? Kaut kas taču tam pie vainas...
Bet tik skaisti.... uz pelēkā bruģa fona... Pik!!! Pik!!! Pik!!! Sarkans..... skaists.. un plauksta... sārtām svītrām... tā nevainīgi... Un ataust atmiņā bērnībā alktais redzēt.. savas asinis... vairāk un vairāk.. iztekot no ķermeņa.. Mans dievs kā gribētos sev kaut ko nodarīt, lai atkārtotos tas ko šovakar redzēju.. ai sajustu šo dievīgo, saldeni šļo garšu mutē.. lai justu, ka kaut kas nav kārtībā ar tevi pašu ne tikai iekšā, bet arī ārēji... Vienkārši skatīties kā pil lāses pil.. PIk!!! Pik!! Pik!!! Kaifs?? Jā!!! Tiešām- kaut kas sen nejusts.. neredzēts.. kaut kas tāds, kas liek padomāt.. Ka vajag vēl vajag vairāk..