stopere

Diez, ko es atstāšu aiz sevis, kad manis vairs nebūs?? Kādu neizsāpētu domu, nepadarītus darbus?? Bet noteikti ka visļaunāk nepateiktos vārdus, kas laužas reizēm pārlūpām, bet nav kam ateikt.. kaut kam parādā palikt... vien vārdus, kas liekas, šobrīd vislielākā parādzīme visā pasaulē.. Visvērtīgākais, kas manī ir.. un tāss bailes, kas manī.. varbūt ka tieši viņas ir tas, kas neļauj dzīvot.. bet tik ļoti negribas kļūītes, tik ļoti negribas likt kādam domāt to, kas nav patiesība..
Vientulības cena.. tās vientukības, kas iexā.. Tāds tuxums reizēm, šobrīd gan vairāk kā piepildījums, ilgām piepildīts alku brīdis, kas neļauj apstāties sirdij... tik ļoti svarīgi.. bet tomēr liekas ka viss nav pateikts.. nekad jau nebūs viss izteikts, jo vārdiem, šobrīt, liekas, nav vērtības.. nekādas vērtības.. neprotu izteikt jūtas..
Brīdis, kad gribas izkliegt visu, atdot sevi visu asarām, vai gluži otrādi priekam, bet nēē'.. es vairāk sevi atdodu tai nelielajai vienaildzībai, priecīgajai vienaldzībai... :))
gribas apskāvienu, tādu, kas neatņem patstāvību, bet tomēr pierādā, ka neesmu viena.. EGO... jā.. tāds nu tas mans dzīves gājiens ir.. bet nu ko darīt.. diez vai kaut ko mainīt manī... nezināmo mīlestību pret kādu cilvēku?? Kas zin, kad manā dzīvētāds vārds vispār vēl parādīsies.. vai maz zinu, kas tā ir?? Njēē.. nedomāju, ka tik drīz.. nekad manī nav tāda mājojusi, tikai.. tāds kā ko gribu, to jādabon, bet šobrīd manī manāma patstāvīga vēlme pēc vienas personas, pēc tās, kuras visvairāk baidos.. Bailes pārņem ik reizes, kad iedomājos, ka pienāks brīdi un nebūšu vairs tiai ES, bet MĒs... MĒS... tik jauki, un vienā reizē arī baisi skan.. avi es maz tā pratīšu.. dzīvot.. kā MĒS.. Domas.. aizdomājiens... sāpīgs posms.. jo gribas katru reizi atkal visu sajaukt.. tāpēc labāk nedomāt, jo zinu, ka tas ir tas, ko vēlos un tas, kas saka NĒ ir tas vienaldzīgais un pastāvīgais EGO...