Tik reti pietiek laika lai aizdomātos par to, kas liekas svarīgs, par to, ka nav cilvēku, ar ko būt kopā, ar kuriem iepazīties, vai būt vienkārši draugiem. Nezinu, varbūt esmu kaut kādā veidā liekule, vai nesaprotu, kas ir tas ko vēlos, bet saprotu, ļoti labi pie tem, ka nav tāda cilvēka, ar ko parunāt, ar ko satikties, ar ko vienkārši parunāt, par lietām kas kaut ko nozīmē, vai gluži vienkārši neko nenozīmē. Reizēm liekas, ka esmu kaut kādā veidā pazudusi.
Jā ir alexa, bat tās pašas ikdienas situācijas, ko mēs redzam un izjūtam, liekas reizēm, ka būtu tik labi, ja vien ar to varētu dalīties, ja būtu vēl kāds, kuram tas interesē. Un tagad.. tā vienkārši, viss beidzas.. vairs tā īsti nav neviena ar ko parunāt, ar ko būt kopā. Nav neviena cilvēka, kuru vispār vēlētos kaut sev blakus sajust, kā draugu.. ir tikai alexa.. un tas tik ļoti aizskar kaut kur iexā, ka es pat nezinu, kāpēc. Nē, patiesībā jau visiem tas ir pavisam skaidrs, līdz ko tu nonāc pie kāda pagrieziena dzīvē, tā tev nogriežas ceļš no daudziem, ar kuriem nevēlies iet pats, vai kuri nevēlas iet ar tevi. Un tā nu pie tā arī nonācām.. ejam blakus un tai pašā laikā tik tālu, un nepieejami.. tik šausmīgi, kad patiesībā jau nav neviena, kam tu esi vajadzīgs, patiesībā jau nevienam neinteresē, kā tev iet, vai ko darīsi šodien. Ir tikai un vienīgi, kaut kur jāskrien, ar kādu jāsatiekas.. kaut kas jādara. un pārējos cilvēks neredz, tikai visu laiku, kas ir , velta tam svarigajam faktoram.. Ta paša laikā apkārtni aizmirst, vai pakārto.. noliek kaut kur maliņā, pilnīgi izslēdz no apziņas.. aizmirst.. Un tā aiziet DRAUGI??? Kas tad tie īsti par draugiem?? Vai tad šādu cilvēku var nosaukt šai vārdā, galu beigās.. es nesaprotu, vai draudzība ir kārtējais izķēmotais mūsdienu vārds, kuru lietojam gadījumos, kad ir kāds cilvēkas, kurš simpatizē un kuram kā liekas var uzticēties.. tādu acīm redzami par draugu nevar saukt, bet kur tad ir tā mēraukla, pēc kuras mērāma draudzība? Varbūt, ka tās ir tikai labas paziņu būšana, kuras patiesībā pieder pie ikdienas sastaptajiem cilvēkiem, ka patiesībā aju tam otram tas vis tik daudz nenozimē.. Grūti jau tā izsvērt visu, tikai labi saprotu, ka patiesībā acīm redzamais ne vienmēr izsaka lietas būtību..Vienu dienu tu vari jusities kā uzvarētājs, jo tev ir sajūta, ka tev ir draugs, kurš tev būs visu dzīvi, un ka patiesākas un jaukākas jūtas nevar būt, bet jau nākamajā dienā, tev vairs nav ne drauga, ne arī šīs harmonijas, tu vienkārši jau vairs nesaproti, kas ir tas, kas tev ir un kāpēc gan tas viss ir tik ļoti domāts tev..
