stopere

Ēst gribas.. skrien žāvētas vistiņas gar acīm, vai kaut tikai ledusskapi esošā desa... gribas.. kārdina... ļoti alkstu pēc kaut kā garda.. tikai.. nezinu, laikam ka nu jau gribu iespītēt pati sev.. neēdīšu.. nevajag.. nezinu kas un kāpēc.. bet vienkārši gribas kaut mazliet sevi atkal ielikt grožos... novādzināt.. redzēt.. ka es to varu.. ka es varu neēst.. pāris dienas..kā senajos laikos iztikt bez ēšanas.. jo kam gan tas interesē.. nu ja reiz nevienam.. tad nevienam.. ja neviens negrib.. tad.. vai tad man ir izvēles?? Jā ir.. es varu gribēt... bet pie tā arī palikt.. STOP!!! Ne.. pietiek... badināšos taga.. neēdīšu gribas zināt tikai to, cik ilgi.. tāizturēšu... iespītēšu.. varbūt ka kāds atcerēsies arī ka es kaut ko gribu ēst.. kaut nedaudz.. ieēst.. ne tikai vandīties bezjēgā pa noputēšjušajām rīgas ielām..
Vispār ja godīgi gribas tieši šādi ierauties sevī un neko nedzirdēt.. būt beidzot ar sevu un savām domām.. būt sev pašai.. nevis piepūlēties ar domāšanām.. vai darbiem.. ir jau interesanti.. es au neko nesaku.. tikai.. nu tā jokaini.. ka maz kādam kas interesē.. pieļurbāties.. vienam.. otram pēc iespējas vairāk naudfas iztērēt. Nu ko lai saka- žēl.. žēl.. patiešām.. žēl ka tā noticies.. Un tas viss tāpēc ka man gribas ēst.. un skauž ka nav naudiņas tik daudz, lai kaut ko nopirktu.. rīt palikšu vispār tukšā.. bet citiem.. galvenais ka ir fo4iks... aizmirstot par mēnešbiļetēm.. par skolu.. par maksājumiem.. dievs vien zina.. kāpēc es redzu tikai to sliktāko.. reālo situāciju, ka mēs nemākam dzīvot.. atliek vien pīpe''sanu nomest.. lai būtu līdz galam neapmierināta ar dzīvi.. tāda nu es atkal šovakar esmu... tikai kaut mazliet jāmēģina kaut ko labu ieraudzīt.. kaut ko tādu pēc kā alkst sirds.. varbūt baudīt mirkli beidzot, kad varu ierauties sevī un savās domās?? Ierauties.. savā būtībā.. kura nu jau ir palikusi pavisam neskaidra..
Man nav sava viedokļa.. nu nav izrādās.. kā sāku padomāt, kad braucām mājās.. neā manī vairs nav.. nekā. kaut kāda daļa ir izgaisusi.. es esmu daļu savas identitātes atdevusi Alexai.. priecāties par to vai nee.. bet tā ir.. es esmu atdevusi viņai lielu daļu sevis un savu lemtyspēju.. es tai visā jūklī esmu pazaudējusi savu identitāti, kuru brīžiem gribas atgūt.. izlauzt.. izkarot.. lai nebūtu šīs daļējās pakļautības sajūtas.. nezinu pat kā lai šos vārdus paskaidrot.. es esmu ierobežota.. daļēji.. bet pietiekoši.. tikai tas man traucē tikai reizēm.. tikai reizēm.. cik reizēm?? reizi stundā??pat nezinu.. vai to pat īsti apjaušu.. nezinu.. liekas ka neesmu radīta attiecībām.. bet tai pašā laikā šķiet.. un es pat labāk apzinos, ka bez Alexas nemaz nezinātu ko un kā lai dzīvo.. kā bez viņas dzīvot?? nezinu.. es pat negribu lai viņas vairs nav manā dzīvē.. negribu izlaist.. gribas būt ar riesminīti.. būt kopā.. vienkārši būt..