stopere

Un tā es iekritu atkalaju tai pašā vietā.. tikai daudz dziļāk. liekas ka viņa ir paņēmusi mani visu- ar saviem pieskarīeniem, skatienu.. vāja un nespēcīga, pilnīgi atbruņota. tai pat laikā baile, iekšā akut kur sēž tā sajūta, ka nekas nav mūžīgs, bet vienmēr mani gaida plašā pasaule, kura remdēs izsalkumu pēc brīvības, miera, saticības ar sevi.

Vien nevaru panest savu netaisnības sajūtu. ne vienmēr viņu par tādu vajag uzskatīt. Tas arī taisnība, ne vienmēr tad, kad liekas ka esi netaisnīgs- tāds arī esi.