stopere

Kārtējā diena... un iekšā kaut kas tik viens.. kaut kas tāds, kas klejo apkārt... bet to nevar ne notvert.. ne arī izprast.. Vientulība.. divejāda.. no vienas puses tāda, ka kaut kas.. svarīgs trūkst.. kaut kas atņemts.... kaut kas... pazudis.. atrauts no sevis.. atdalīts gabaliņš.. kam pārtrūkusi saitīte.. Bet no otras puses kaut kas tāds, kas piepilda savā ziņā.. ar tuxumu.. pilnu tuxumu.. kaut kas, kas liek atslēgties no visa un liek piederēt.. veselam.. piepildīt ar smaidu.. tuxu.. un tomēr tik pilnu un izbaudāmu... tik svarīgu.. un tai pat laikā.. nesaprotamu..
Tik .. tieši tik sadalīta vientulība manī.. ja vien būtu blakus kāda tikpat tuva un tuxa dvēsela, kas meklē to pašu ko mana.. kas piepilda ar mīļumu.. un rada trauxmi un liek.. iepukstēties sirdij.. Jau nedēļa apkārt, kā sirdspuksti ir lēni un nedroši.. tādi.. kā bailīgi.. sazvērē'jušies.. un pārņemti ar jautājumiem. kuriem nevar rast atbildi.. tikai bezgalīgas alkas pēc tā viena cilvēwka apskāvieniem.. un klātbūtnes.. tik svarīgi man tas ir.. tikai tagad apjaust.. un saprast, ka var atņemt saistīti.. tik ilga prombūtne un lieku gaidu pilna sirds nogurst pamazām.. un izsīkst jebkāda ticība.. ka atgriezīsies, kā solīji..
Un ja nu nē.. ja nu vēl kas.. atkal sirdspuksti paliks lēni.. un asaras kakla kā kamols iespiedīsies un sajutīs.. to svarīgumu un vērtību.. kuras nav nekam.. nevienam vārdam.. jo kas to lai zina, kad atkal samelosies sirds..
Reizēm, kad tik ļoti kaut ko gribas.. arvien vairāk saprotu, ka ne vienmēr var to iegūt.. un te nu tas ir.. saberzts viss vienos putekļos.. un ce';las augšā pamazām.. atkal ticība un gaidas.. pēc rītdienas.. tik svarīgas.. un tomēwr nezināmas.. nepazīstamas.. un nesaprotamaas.. gribas tikai vienu.. un tas neiziet no prāta.. tevi.. vienu pašu.. neko citu.. tik tevi..
Varbūt ka nav pareizi.. es pat nesaprotu, kas ir tas, kas ir tik nepareizs manī.. kas liek sāpēt...
Lielais haoss manī...Lielais nekas.. un tai pat laikā.. cerības..
un mazais neizprotamais kamoliņš kas bez pavediena atrauts ripinās pa iekšu.. kā zemeslode.. apaļš, bet tomār tik dažāds un neizprotams, ko nevar uztvert par vienu veselu.. jo katra tā molekula ir kas īpašs..