stopere

reizēm nevaru atraut domas no vienīgā resmonīša.. kas man kaut ko... un vispār.. nezinu vai kaut kas.. ir tas īstais vērds.. noteikti ir stiprāk.. daudz vairāk.. nozimē man kā kaut kas.. Tik daudz domu...galvā, ik reizes, kad liekas ka man sajūk zeme zem kājām.... nē nesajūk.. uznāk brīži, kas liekas ka vesela kaudze ūdens zibenīgā atrumā cieto zemi uztaisa par putru, par kaut ko tādu, kurā arvien vairāk strēgstu iekšā..
Nevaru iedomāties cik ļoti pasaule mainās... kā paņem sirdi līdzām katrai manai elpas plūsmai.. Un gribas arvien vairāk pie viņas ar viņu.. Vairāk alika.. sajust tuvumu un siltumu, ko riesmonīc dod.. Tik daudz man šai pasaule nozīmē tikai viņa viena.. tā kura.. ar kuru.. jau esmu izplānojusi veselu mūžību nākotnē.. Tik tālu redzēt.. kopā.. arvisām trakošanām un neziņu, vai tiešām mēs esam viena otrai uz mūžu.. Liekas ka esam, bet tik ļoti, k;a vienmēr bail par to, ka ja nu kas notekās.. ja nu tomēr tas nav uz mūžu, ja nu nāksies pazaudēt?! Šo sakisto laiku, tuvību.. to, kas m ums ir... tie skaistie mirkļi.. viss labai, ko esam piedzīvojušas.. Cik es tomēr esmu laimiga.. tik laimīga zinot, ka man ir cilvēks, par kuru domaju, kas man nozīmē tik daudz.. es nemāku pat pateikt, cik ļoti.. bet zinu, ka vairāk kā kāda cita jebkad..
Tikai laiks.. tik maz laikam mums abām kopā atvēlēts.. un reizēm arvien vairāk tas grūž kaut kur bezdibenī, liek rasties šaubām... kaut kam notikt.. klikšķim, kad gribas atstāt visu aiz muguras, bet es neprotu, nemaz negribu atkal prast dzīvot bez tevis.. neir tas pieradums.. tas ir kas stiprāks... tikai ne tik stiprs, lai to nosauktu par mīlestību.. Tās ir pārāk stipras jūtas manam raxturam.. Pieķeršanās??? Zināmā mērā.. tikai sajaukta ar iemīlēšanos, un kaut ko ko nevaru izteikt.. kaut ko, kas liek .. arvien vairāk atdot sevi.. Nesaprotami atdot.. un tu man šitā.. bet tas tā.. sūdz ar visu naudu, ar kredītu... es tikai gribu kā labāk.. gribu dot visu, ko vien varu..