stopere

Reizēm liekas ka mantkārība ir stiprāka par pašu.. par to spēku, kas liek un spēj padarīt labāku dzīvi... Vai maz to var nosaukt par mantkārību.. droši vien jau ka ne.. tā visticamāk ir tikai alka pēc.. kaut kā.. tāda.. kas ir nepieciešsams.. bet tad atkal kā vienmēr.. kā iepriex paskatoties makā un saprotot.. kas tas viss ir bezceris.. ka tie ir tikai sdapņi.. ka nekad nebūs tā, kā vajag.. un galu beigās sirdī iezogas.. tikai viena doma "Nabdze".. Cik šausmīgi.. kad viss kas tev ir, ir jāatdod par jumtu virs galvasw.. par to ka tu te esi. un to ko lieto.. un nekā vairs nepaliek.... gluži kā agrāk.. kad bija viss.. bet nekā tāda.. ko tiewšām sirds vēlas.. Nekad nekā tāda nav bijis.. kauns?? Nu nezinu... tikai nožēla laikma.. kas tik maz pelnu.. tik grūti velku dzīvi.. un netaupu.. riebjas.. ka nekad nekad nekas nepaliek pāri.. vienmēr pietrūkst.. un jāstaigā vienās un tais pašās drēbēs, vienās un tais pašās kurpēs.. vienā un tai pašā veļā.. un nekas nemainās.. tikai aiz vien vairāk paliek smagi sirdī.. neredzot kaut kādas izredzes ka kaut kas būs savādāk..