Binokulārās dejas

Es zinu, ka dodos uz Lielupes grīvu. Tur ir tāda diskrēta pludmale – ne gluži nūdistiem, ne gluži vispārpubliska. Drīzāk tāda kā noslēgta un elitāra kluba dalībniekiem. Katrā ziņā tur var justies gana brīvi un atraisīti, neraizējoties par dzeltenās preses angažētiem lūriķiem vai greizsirdīgu laulāto algotiem okšķeriem. Lai tur nokļūtu, ir jāveic pusstundas gājiens laužoties caur biezu egļu jaunaudzi. Iznākot krasta smiltīs, uzreiz uzmanību saista laiska peldviese. Ne mirkli neminstinoties dodos pie viņas, nerūpējoties, ko lai saka, kā lai uzsāk tērgu. Šī būtne izrādās ir Dagmāra Legante. Nesamulstu, un mums raisās flirtiņš un koķetērija citējot frāzes no filmām par 007. Turpinājums arī seko tikpat ātri kā tajās filmās – uzsprēgā aizrautības un ieinteresētības zibenīši. Viņa saka, ka viņai pēc dažām dienām jābrauc uz Ņujorku, tur šai garantēta aktrises un modeles karjera, producenti un režisori solot cits par citu vilinošākus piedāvājumus, bet ja es tagad teikšot “paliec”, tad “lai visa tā zvaigznes karjera ejot ellē”. Nu tādu atbildību uzņemties tomēr vilcinos, tik strauji mesties jaunā dzīvē nesaņemu drosmi. Lai pēc tam man būtu jādzird gaušanās par ziedotām un upurētām iespējām?

Dodos atpakaļ uz saviem Pļavniekiem vai Karostu, pārdomāju savu neizmantoto iespēju mainīt savu dzīvi. Pretī nāk rasbainieks, paunām, kastēm nokrāvies. Es saku: -“Čau, kā iet? Ko dari? Klau, tu dzīvesvietu atradi? Nē vēl? Es tikko apskatīju te vienu dzīvokli, nekas dižš, bet nu normāli. Nu davai, pērkam to kopā, uz pusēm!” Viņa saka: “Nu, davai. Man īpaši variantu nav. Tad metam tos kauliņus kopā. Kā mēs darām – izveidojam attiecības vai tikai reģistrējam tās?” Es saku, ka svarīgākais ir tiesiski – mantiskā vienošanās: tā savstarpējā patikšana gan jau ar laiku radīsies. Tā nu palīdzu uznest koferus. Šī uzreiz okupē vienu istabu, to, kuru pats sev biju nolūkojis. Savu viedokli un vēlmes neturu pie sevis. Saprātīgu un ilgstošu kaimiņattiecību vārdā vienojamies par kompromisu – starpsiena ir jānojauc. –Lai nav pamats kādam justies aizvainotam, nenovērtētam un skaudīgam. Pienāk pirmais “kopdzīves” vakars. Nevar saprast vai ir vērts ākstīties ar atsevišķajiem matracīšiem katrā kaktā, vai uzreiz jau stumt kopā – tāpat taču zināms, kā tas turpināsies. Esam reāli – vienojamies, ka vienu nakti viņa gulēs pie manis, nākamo – es viņas zonā. Bez tam, tas radīs daudzveidību, neļaus izveidoties rutīnai. Bet ne vēl uzreiz pirmajā naktī. Vispirms esot vispār jāpierod pie jaunas vietas, to vislabāk katram atsevišķi. Vēl labāk, ja pirmajā naktī vispār būt vienam. Labi, man nav problēmu, varu arī vienu nakti palikt pie draugiem.

Otrās nakts notikumi, ceru taps zināmi nākamnakt.