Mani vairāk interesē kā bija patiesībā, nevis vai kautkas tāds ir iespējams tagad. Mani vairāk baida, tas brīdis, kad mana aculiecinieka pieredze aizvietojas ar propogandas vēsturnieku klišejam. Visi kari ir sākas un beidzas informācijas telpā.
Toreiz, ja pareizi atceros (redzi?!) barikāžu kampaņu ievadīja plaša manifestācija Lietuvas atbalstam. Man tur lika piedalīties, bet es aizmuku, devos klaiņot pa Sužu purvu. Man bija nostiprinājusies pārliecība, ka visa tā atmodas padarīšana ir viena liela manipulēšana. Un es savā maksimālismā biju naidīgi noskaņots pret to. Tomēr, karatehnikas ķēžu žvadzināšana ir reāla skaņa - tā vairs nav manipulācija, tie ir vardarbības draudi.
Mani interesē vēss un objektīvs atskats uz tiem notikumiem - cēloņu/seku analīze. Bet savas sajūtas es atceros.
Un es ietu vēlreiz uz barikādēm tagad, ja būtu līdzīga situācija. Uzskatu, ka tās vērtības, par kurām ļaudis gāja, ir nosargātas vai izcīnītās vai radītas iespējas to attīstīšanai. Tas bija pareizs pamats. Realizācija? -atbilstoša lokālai mentalitātei un sabiedrības attīstības līmenim.