A & O dzīvi


Septītā epizode
Ainārs un Olga vāc akmeņus. Viņi tos met traktora piekabē. Tas tāpēc, ka viņi ar pirmkursniekiem strādā lauksaimniecības palīgdarbos, jeb talkā. Traktors lēni kustas pa lauku. Arī ducis talcinieku līkņā pēc akmeņiem. Nāk jau pēcpusdiena, visi ir nedaudz noguruši, tikai skolotāja, šķiet, ne. Viņa ar savu priekšzīmi uzmundrina pārējos, viņa cilā tos akmeņus piekabes tuvumā, kas neveikli mesti, nav sasnieguši savu mērķi. Visbiežāk tie ir lielākie un smagākie akmeņi.
- Kas tev izraisa sajūtas?
- Troksnis.
Tikmēr Kārlis no līduma ir pacēlis ~ 2000o akmeni. Tas ir parasts rapakivi zviedru granīta olis jaundzimuša bērna galvas lielumā, pēdējā ancilus ledāja šļūdoņa apviļāts un noapaļots. Kārlis nedaudz sasprindzinās akmens atstāj impulsa maksimālās skaitliskas vērtības p-tu un aprakstot atmosfērā nedaudz liektu, parabolisku trajektoriju, pārvietojas attiecībā pret relatīvi nekustīgu atskaites s-mu kravas kastes virzienā. Ņemot vērā, ka Kārlis ir lietišķās matemātikas un datorzinātņu topošais speciālists, bet nekādā gadījumā nav eksperts ballistikas jomā, akmens uzkrīt uz kastes malas un sāk nedaudz paripot pa to. To visu nenojauš jaunā skolotāja, kas tieši tobrīd noliekusies pēc kāda akmens zem piekabes. Talcinieki uz dažām sekundēm pārtrauc darbu – dažs izslejas, dažs paliek tāpat sakņupis – visi vēro akmens neizdibināmo ceļu: akmens apstājas metra augstumā virs vēl laimīgās muguras, nedaudz pazvārojas, tad uzkrīt skolotājai uz sprandas. Protams, skolotāja krīt pie zemes vēl ātrāk par akmeni, viņa neizdara nevienu skaņu. To nedara arī talcinieki – viņi klusējot pievēršas akmeņainajiem arumiem: darbs jāturpina. Kārlis gan vilcinās dažas sekundes, paskatās uz guļošo, tad pievienojas pārējiem čaklajiem darbiniekiem, tie jau atsākuši parasto darbu pavadošo jestro čalu. Traktors tikpat lēni (ātri) virzās tālāk, tam līdz talcinieki. Uz paliekošo ķermeni neviens neatskatās.
- Bet tev?
- Klusums.
- Klusums rada nepatīkamas sajūtas.
- Sajūtas vienmēr ir nepatīkamas.
- Kā tad sauc to, ko jūt par patīkamu?
- Patīkamais nemaz nav īpaši jūtams. Labsajūta ir pamatstāvoklis. Mūsu apziņā šāds stāvoklis ir elementārs un pašsaprotams. Patīkamais nerada apmierinājuma sajūtu, toties nepatīkamo mēs izjūtam asi. Un mūsu reakcija – izjūtas, neapmierinātība, nemiers, urdoņa un ilgas.
Skolotāja ir piecēlusies. Viņa lēni virzās pie strādniekiem. Bet strādnieki strādā. Tiem nav laika pievērst uzmanību savai skolotājai, kura cenšas izskatīties un izturēties braši, taču nedabīgs stīvums un viegli grīļīgā gaita to nodod. Viņas sejā ir nedaudz apjukuma, apmulsuma un muļķīga smaida, acīs ir bailīgs pārmetums – viņa izskatās pēc nopērta suņa. Viņa pienāk klāt un saka: -Tā nevajadzēja, zēni.. Taču zēni un meitenes ir aizņemti. Tie nenodod Kārli.
- Kad sajauc klusumu un troksni, rodas mūzika. Tā ir sajūtu augstākā kvintesence. Tā ir augstākā neapmierinātība. Nemieru nemiers. Ilgu ilgas.