Ir slikti. Tas nelabums no gļēvuma. Kaut kāds rotors pakrūtē griežas kā dzirnaviņas. Vai tu vari pateikt, kurā brīdī tas sākās? Vai jau tad, kad audzināji saules pinuma rajonā savu egocentrisko vēlmju sarakstu? Varbūt tajā vakarā, kad juties noraidīts līdz beigām par spēli ar netīši augsti paceltu nūju? Varbūt nākošajā rītā, kad pārvārījies dusmās, nolēmi saldi atriebties, iebāžot roku kabatā, lai tur parādītu visiem nepārprotamus žestus un pirkstu kombinācijas? Varbūt wīkendā izspēlējot veco sižetu par Peķku un Čapajevu, kuri slēpās no baltajiem metodiski salejot ribās snabi, kamēr neko vairs neredz un nejēdz? Varbūt stulbojoties tik prātam neaptverami debili, lai nerastos šaubas par saprāta paliekām? Varbūt tādējādi cerot uz restartu, lolojot ilūziju piedzīvot katarsi savārot sūdus – tik neaptveramus, lai nenāk raudiens, bet acis apstulbināti blisinās? Lai gribas smieties, bet izlaužas skaņas līdzīgas blējienam? Cik reizes jāpieskaras ugunij, lai piešķiltos, ka dedzina sāpīgi? –Lai spītīgi pierādītu tēzi, ka divreiz viena uguns nededzina..

Bet varbūt nemaz nav tik slikti būt novecojušam? Tikai – labāk no tā nepaliek