Jebkura s-ma vai kārtība darbojas, kad to akceptē de facto vismaz 90% . Es tik piedāvāju legalizēt to, kas jau faktiski ir sabiedrībā pieņemts. Jebkuras efektīvas kārtības pamatā ir par likumu padarīta folklora, ko apraksta un apņemās paši iesaistītie.
Te bezgalīgas iespējas demagoģijai: piem. slideni argumentāciju balstīt uz psiholoģisku "māte nevar/negrib atrast jaunu "kopdzīves partneri"" pret tikpat psiholoģisku "tēvs nevarot/negribot uzņemties morālu un materiālu atbildību". Kādam jāvar un jāgrib vairāk? Tāpēc, ka likums prasa?
Nedomāju, ka vīrietis pamet bērnus, viņš šķiras no sievietes, bet par šķiršanos atbildīgi ir solidāri - 50/50.
Labi, ka neesmu amatpersona, politiķis, vai sociālo jautājumu eksperts, kuram uzticēta politikas un stratēģijas izstrāde. Tad es atturētos no mētāšanās ar vārdiem.