starro (starro) rakstīja, @ 2006-01-18 20:06:00 |
|
|||
Mūzika: | Tricky - Juxtapose |
Ģimene vs. Partnerattiecības: postindustriālā realitāte
Par modeli seriāli pastāvīgo attiecību laikā.
Novērojama tendence: arvien vairāk bērnus faktiski uztur ne tā bioloģiskais tēvs, bet šībrīža esošais mātes kopdzīves partneris. Savukārt pats papucis rūpējas par savas jaunās biedrenes asniņiem. Evolūcija jūtama: tas nav gluži pirmatnējās kopienas modelis, kad visus bērnus audzināja ģints kopīgi, sievietei bija attiecības ar jebkuru ģints vīrieti.. Tad gan arī resursi un eksistence bija kolektīva.
Tas, ka bērni nav investīcija ir pašsaprotams: investējot bērnos mēs ar procentiem atdodam parādu saviem vecākiem par savu esamību. Kur tad motivācija? Vīrietim ir svarīgi tas, kas ir svarīgi viņa sievietei. Sievietei – bērni, pašaprotami, instinktīvi. Un tad vīrietim nav vairs būtiski vai viņš ir sievietes bērna līdzradītājs.
Šķiet, tā sajūta būt par tēvu paša bērnam ir svarīga tādās ekonomiskajās attiecībās, kad būtiskas ir mantojuma lietas. Kad mantojums ir reāls, novērtējams, konvertējams, sadalāms, maināms. Sabiedrībā, kur materiālās vērtības ir informācija un zināšanas, tā reāli nav jau ko nodot bērniem mantojumā, vismaz neko tādu, kas jaunās paaudzes izpratnē būtu vērtīgs un patiesi noderīgs savas patstāvīgās dzīves nodrošināšanā. Ko nevar strukturēt, to nevar paņemt. Zināšanas un prasmes kļūst mazderīgas dažu gadu laikā, savukārt īpašības grūti nodot, un tās arī var nebūt vērtīgas vērtību mainības apstākļos.
Katrā ziņā nerūpēšanās par savu bērnu nebūt neatbrīvo vīrieti no pienākumiem un rūpēm par bērniem. Tieši otrādi: pastāvošā alimentu un uzturlīdzekļu piedzīšanas likumdošana uzkrauj vīrietim dubultu finansiālu slogu. Alimenti domāti kā morāli aizstājošs instruments, lai nodrošinātu zināmu līdzsvaru sabiedrībā, lāpītu caurumus. Tomēr alimenti ir amorāli. Un amorālu rīcību nevar ierobežot ar amorāliem līdzekļiem. Tādas finansiālas sviras nav efektīvas, tās neveicina uzņemties atbildību, lai nodrošinātu visas bērna vajadzības. “–Par savu bērnu jau atpērkos, par sava tagadējā tuvā cilvēka bērniem atbildību uzņemties nevaru, jo nav materiāla seguma”.
Sabiedrībai būtu jāatsakās no alimentu instrumenta. Ir jaunas paradigmas, citādi savstarpējo attiecību modeļi, savādāki morāles kritēriji, kas tomēr nav mainījuši universālo ētisko uzstādījumu, cits dzīves temps, neierobežota mobilitāte. Mēs esam lojāli savām vērtībām, ne vietai vai cilvēkiem. Savus assetus savas misijas pildīšanai mēs nesam sev līdz. Un mūsu pienākumi un tiesības ir mūsos, tie nekur nepazūd, tikai mainās vieta, laiks un objekti.
Vai arī jāievieš fiksēts “vīriešu nodoklis”, ja pieņem, ka vīrieši ir bezatbildīgi un bez saistībām pēc noklusējuma, jo tiem “nevar būt tā, kas sievietēm ir”. -Faktiski - vīriešiem mazākas algas par līdzīgu darbu kā sievietēm.
Nopūsties: