lēni lēni
Citu asaras mani sacietina. Ieparalizē. Mumificē. Lai gan skar. Negribēti, bet noslēdz. Pārvērš mani par koka puisēnu, no viena kluča tēstu, līdz galam neaptēstu. Un tad es sevi nepazīstu. Viss kļūst par melodramatisku kino, kur vienlaicīgi esmu negatīvais personāžs, gan kukurūzas grauzējs no zāles.
Saraudiniet mani, ja varat! Pēdējā desmitgadē tas jums izdevies četrreiz. Reiz toreiz, ‘94ajā, kad aunot goda kārtu studentu Z-svētku ballei, pa TV rādīja to multeņu virkni, ko vienmēr rāda kopā, nu to par zelta sietiņu, zaķīšu pirtiņu un saules meitu ar mēness puisi. Un tā vieta, kur bargais likteņa tētis cirta mēnestiņu pušu.. Un mani parauj tāda bimba, ka asaras birst vienā ritmā ar zirņiem no saules meitas bļodas. Ir tikpat nelaimīgi, kā mēnešam, kurš nekad nekad netiksies ar sauleni, jo viņu ceļi nekrustosies.. Jo tā ir lemts. Reiz toreiz nākamajā vai aiznākamajā pavasarī, kad sacīju: “Viss. Starp mums viss beidzies”. Un viņa ieķērās manos matos un spēra pa ceļgalu, tēmējot pa to pašu, ko vēl nesen bija ievilkusi vietā, kad dažas dienas pēc operācijas tas izleca no saišu eņģēm.. Ak, dies, cik tas bija sāpīgi. Un atkal asaras kā pupas, nē, kā upes, tik sarauties kņupus un ļaut lai atspārda, lai izspārda sāpes, rūgtumu, labo, slikto, kopīgo.. Lai iesit punktu. Ttrrekknnu. Lai paliek pāri tikai atšķirīgais. Un vēl reiz toreiz, pavisam nesen