Spīguļo, saulīt
‘Saule spīd, lietus līst, vecam vīram bikses plīst’ - šitādu dziesmiņu iemācījāmies bērnudārzā, tad skandinājām pagalmā. Katrai dzīves situācijai allaž bija kāds pantiņš, ko melodeklamēt. Vēlāk populārs bija šitais: “Pēci Jēci kā tad tā? Atstāj’ bikses jūrmalā. Tagad visu vasariņu, staigās’ pliku pakaļiņu”. Tie bija pirmie kultūrmantojuma citāti, ar kuriem varēja paust savu vēstījumu un emocijas, reaģējot uz apkārtējas vides ietekmi, varbūt pat tādējādi mēģinot atstāt savu niecīgo ietekmi uz apkārtni. -Viennozīmīga simbolika un nepārprotams vēstījums. Lakonisks formā un izteiksmes līdzekļos, fundamentāls arhaismā, kolektīvi vēsturiskas pieredzes piesātināts, bezgalīgi jēdzienietilpīgs, trāpīgs un precīzs, atbilstošs personības attīstības stadijai, mērķauditorijai saprotams. Jaunos augstumos šo seno mitoloģijas slāni pacēla Baušķenieks ar savu eksistenciālo “Jēci, jēci, kā tev šķiet, kur ir dzīves jēga? Nevar taču nepārtraukti baidīties no Rēga. Kuram nav jēga.” Vēl vēlāk, jau “lielajā dzīvē”, skaidrāk par visām ģerānijām logā par mazajam izdevējbiznesam kritisku dizāsteru iestāšanos (VID uzlikts INKASO firmas norēķinu kontam, preses un grāmatu vairum/mazumtirgotāju maksātnespēja) katram darbiniekam norādīja skanošais muzikālais fons:
Sun is shining, the weather is sweet, yeah
Make you wanna move your dancing feet now
To the rescue, here I am
Want you to know, y'all, can you understand?

When the mornin' gather the rainbow, yeah, yeah
Want you to know, I'm a rainbow too now
(c) Bob Marley