folklormīļi
- es tos saucu par 'bāliņiem'. neatkarīgi no dzimuma. Tur ir k-kas no Poruka :).
Zem tā apzīmējuma un identitātes piekrīt (pseido)tradicionāli elementi ikdienas
apģērbā , senvārdu lietošana leksikā, pasaules etnomūzīkas ierakstu klausīšanās
un koncertu apmeklējumi, dancāšana, pacifistisks pasauluzskats, utt. Tur ir
k-kas nicinošs un cieņpilns reizē. dažkārt vēl lietoju "tautu meita" -
neatkarīgi no ģimenes stāvokļa un sociālā statusa. Garajā versijā: "klusi nāca,
klusi gāja, klusi durvis virināja" (c) Z.M.
:)
--------- s-o ----------
Citēju A Z <za**@i**.lv>:
> Labdien, folklormīļi!
> Mēs taču visi mīlam folkloru, vai ne? :)
> Šai sakarā man ir viens jautājums. Vai jums patīk šī uzruna? Es pašlaik esmu
> dziļās pārdomās kā dēvēt nemateriālā kultūras mantojuma kopēju pulku. Zināms,
> ka folkloras pētniekus var pamatoti dēvēt par folkloristiem. Ja viņus mēs
> dēvētu par folklorologiem, tad tie pārējie (izpildītāji u.c.) varētu būt arī
> folkloristi. Ir arī lietojumā vārdiņš "vērtumnieki", bet tas, manuprāt, ir ar
> nokrāsu uz t.s. kultūras mantojuma "vērtīgās" daļas izcelšanu. Taču
> mūsdienās, kā zināms materiāla vērtīgums ir apšaubāms un dziļi subjektīvs.
> Gribētos kādu terminu, ar ko varētu apzīmēt gan atsevišķus teicējus (cilvēkus
> no kuriem pieraksta un dokumentē folkloru), gan etnogrāfisko ansambļu un
> folkloras kopu dalībniekus, gan arī individuālos folkloras reproducētājus
> (folkloras - visplašākajā nozīmē), citiem vārdiem - folklorisma 'sekotājus'
> un 'bīdītājus'.
> Vai būtu kādi ieteikumi vai pārdomas?