Kurtizāņu ugunskurs
Rīts, kā jau tūkstošiem līdzīgu: nozvana modinātājs. Tumšs. Eh, negribas steigties, vakarā tā pavēlāk bumbas ripinātas pa celiņu, pārlieku modinātāju pusstundu vēlāk – pasnaudīšu vēl kādu brīdi. Laižos snaudā, te pēkšņi atsprāgst durvis ar nenormālu spēku, atskan mežonīgs brēciens: ĀTRI!! AUGŠĀ, NOVĀC MAŠĪNU!!! Pirmā doma – nekad neesmu dzirdējis Arianu tā kliedzam, nu nepatīk, ka uz mani kliedz, ej dirst, ko bļauj kā uz ugunsgrēku, ko psiho, ko es tev esmu nodarījis, zinu, ka man jāceļas, bet vai nevar tā mierīgāk. Bet šis: ĀTRĀK, ĢĒRBIES, TAVA MAŠĪNA DEG, ŠĶŪŅI AIZDEDZINĀTI!!. Obbļē.. – saprotu –sūdi, jālec, jāskrien, jāķer, jāgrābj ... bet reizē arī tāda apātija, tāds pohuj, ko nu vairs, kam jānotiek ir noticis.. Lēni piešķiļas – tas troksnis ārpusē, tās sirēnas, to margalu stroboskopisko zibšņu zilie atspīdumi griestos, tā smaka – UGUNSGRĒKS! DEG! Bet kur?, kas?, cik daudz?, kur sprukt?, kas notiek?, cik bīstami?, dokumentus?, pasi?, mantas, CILVĒKI?? Pielecu, tāpat pa tumsu sagrābstu kaut kādas bikses, shit, uzvalka, pohuj, aAuU, ierauju mantiņas rāvējslēdzī, kur sandales?, skrienu, atslēgas!, pareizi, uz printera nometu, kā parasti, vakar pārnākot, fak!, tās ir dzīvokļa, bet kur iegrūdu mašīnas?! kaut kādā kabatā, kurā tieši, āreče, sataustu, pa trepēm lejā, wāW... šito skatu... apstulbstu, atlecu, sastingstu, priekšā gigantiska lāpa, malkas šķūņi liesmās, pašā rasgarā, versme sejā, ka tik nepārmetas uz māju - tikai desmit soļi, ugunsdzēsēji skraidelē, izkliedz pavēles, iztin šļūtenes, sirēnas kauc, ā tur ar’ vitarka – liesmas laiza bortu, par laimi pasažieru pusē, spiežu centrālatslēgas pogu, neslēdzas maita, o, beidzot vaļā, rāpjos iekšā, tur verdošs, tagad trāpīt slēdzenē, fak! fak, ātrāk, nu, nū!, bļin, ja nu uzsprāgst?, ja nu benzīns jau vārās? uz kurieni? priekšu vai atpakaļ? nevar trāpīt robā, labāk atpakļ, nu daivai, go, go, mīļā, gāzi grīdā, kāpēc nekust? nav robā, nav laika, nav elpas, telpas mazāk, dūmi acīs, rāviens, vārtiņi pašķīst, sijas iebrūk, ugunsdzēsēji pašķīst, fūū - drošībā, autiņš kūp un čirkst, krāsa lobās, stikls sprēgā, plaisā, “es redzēju divus bomžus mūkam no šķūņiem laikā, kad sāka degt” – tā kaimiņiene, pideri, bļe, tas jau bija sagaidāms, tik ilgi šķūnī dzīvojot, žēl ka neuzcepās līdz, tiešām brīnums, ka māju nenosvilināja, pažarniekiem papildspēki klāt, aizdegas tēva šrotvāgens, labi, ka bez bendžas, bez būkšķa, policists pienāk, apskata manu auto, nosmīn, neko nesaka, jāiet iedzert brokastu kafija, liesmas lokalizētas, jātiek ātrāk prom no šejienes, vienreiz tā būda svils rūkdama, jāsapako vērtīgākais, jāaizved uz drošāku vietu, bet vispirms jāuzvelk krekls – auksti paliek.
skādi sarēķināšu rīt. muļķīgi smaidīšu tagad
––
––
––
labojums: īstenībā viņš kliedza: "ĀTRĀK, NEĢĒRBIES, SKRIEN KĀDS ESI, TAVA MAŠĪNA DEG, ŠĶŪŅI AIZDEDZINĀTI!!"