Folkloras kopu darbība & Garīgums
Mani uzmanīgu dara mēģinājumi un tendences 'garīgumu' institucializēt, likt ideoloģiskos rāmjos.  Tas velk uz reliģiozēšanu. Un tajā brīdī -uz nekritisku pieeju visam tam, ko daram. - zūd vieglums. Nav jādomā par elpošanu, ir jāelpo. Garīguma skārums ir visā, ko daram - dziedam vai ēdam, strādājam vai runājam. Es garīgumu saistu ar inteliģenci - emocionālo, intelektuālo. Darbība folkloras kopā tikai ļauj fokusēt izpausmes. Nav šaubu, zināma garīguma klātbūtne ir līdzdarbojoties šajā interešu pulciņā, kaut gan tas ir hobijs, brīvā laika pavadīšanas veids. Negribētu gan arī teikt 'tikai'. Tas ir identitātes jautājums. Un identitāte ir garīga kategorija. Es domāju, ka kultūra ir garīga sfēra, bet nevar atdalīt materiālo, saskarmes, u.c. kultūras. Negribas saistīt 'garīgumu' kā k-ko mistisku, ārpusstāvošu, kā k-kādu stāvokli, ko var saniegt tikai ar īpašu 'gatavību', 'briedumu', 'zināšanām', 'izpratni'. Garīgums nav nekas, kam nevar 'pieskarties' katrā mirklī delta t. Tā ir klātbūtne, neatkarīgi no manām domām par to. Katrā ziņā garīgums nav nekas tāds, kas būtu jākopj kaut kā mērķtiecīgi, īpaši speciāli. Definīcijas vajadzīgas politiķiem; projektu rakstītājiem finansējuma izsišanai. Kolektīvā 'garīguma' definēšana un sekojoša virzīšana ir manipulācijas instruments. Bet gribu būt brīvs. Izpausmēs un atbildībā. Atbildībā par sevi, saviem tuvajiem, to nodrošināšanu, garīgumu, latviskuma uzturēšanu, mijiedarbību ar sabiedrību, par savas personības attīstīšanu.