Pieteicos, akurāt, konkursam uz atbrīvojušos Latvijas Institūta vadītāja vakanci, sakarā ar esošā priekšnieka kāpumu karjerā - esot piedāvāts šim kļūt par tirgvedības nodaļas šefu Tunisijas aviokompānijā. Bet pēcteci vēl izvēlēšoties pats. Painteresējos neformāli pie sekretārītes - esot vēl viens nopietns pretendents uz amatu, ar pārliecinošu vīziju, programmu un stratēģiju:   -Rīgai jāieņem atbrīvojusies niša - jākļūst slavenai, kā stilīgas popkultūras avotam - kā Mančestera 90-to sākumā. Pretendents esot ar pieredzi līdzīgu projektu realizācijā un ar vērā ņemamu SīVī. Pajautāju: kā sauc? -Esot stādījies priekšā kā Manī. Hmm, money, money, ta kā kautkur dzirdēts.., bet 'malo ļi v braziļiji don pedro'. Drusku aplauzies aizeju iedzert aliņu @ iloveyou's, sēžu, kad iesperas pa durvīm kāds vīzdegunīgs tipiņš. Nu, nepatīk man viņš - uzvedas skaļi, nesējiņām pauž neapmierinātību ar skanošo fona mūziku, apmeklētājiem bāžas virsū par to kā postroks iesako un vispār tā mūsdienu mūzika nekam neder. Un viss pēkšņi mainās, kad pa radiomezglu atskan "Love Spreads" man labi zināmās sākumtaktis - tam kadram sejā parādās izteiksme 'dievs esmu es'. Un man piekāpj - tas taču ir MANI - tas Stone Roses basists! Pats, personīgi! Woau, pilnīgi sajutu, kā mirdzums ienāk piepīpētajā krogā un skar mani.. Mana jūsma tūdaļ pāriet, kad attopu, ka mēs esam konkurenti uz amatu un manas izredzes vērtējamas kā samērā niecīgas. Bet pašnovērtējums pacēlās, kad pamodelēju, ko tad šis rakstījis savā cēvē - nedomāju, ka darbs pēdējos gados par basa muzikantu grupā Primal Scream būtu baigā priekšrocība. Izlavos no kroga, zvanu sekretaršai: da blefo tas sprukstiņš par to pieredzi! -Jā, bet par viņu esot labas atsauksmes: Ojāram esot zvanījis kautkāds Gallahers un rekomendējis kā labu sadarbības partneri. Esot atnākusi arī ieteikuma vēstule no Dauningstrītas ar Blēra personīgo parakstu. Diezgan nopietni - neko sev aizmugurīte.. Bet, ok, Kalniņš ar nav lohs, gan jau reklāmistu semināros dzirdējis case study par Mančesteras lomu Britpopa fenomenā un tās varoņiem - priekšplāna lomu spēlētājiem un PRščikiem. Un varbūt nav neiespējami muzicēt un kampaņu plānot. Labi apzinos, ka esmu sagribējis uzlēkt augstāk par savu pakaļu: tomēr, lai apsaimniekotu tos pašus L-jas tēla veidošanas budžeta grašus, bez sakariem un iegūta Vārda neiztikt. Da fak tos britus, ar visu savu popu un impērisko līšanu citu darīšanās! Labi ka vismaz Ian Brown nav tāds lecīgs, bet varētu būt diezgan lādzīgs - nodomāju aizskarts jūtās. Saērcināts pagrūžu kādu uzmācīgu ielu muzikantu ar visu viņa cepuri izstieptajā rokā - sīcene aizšķind pa bruģi. Nokaunos, atvainojos, uz šo virsū neskatīdamies palīdzu salasīt naudiņas. Steidzos prom. Jau ielas galā līdz manīm atskan kaut kas dzīvs, ļoti mīļš, starp visiem nekļūdīgi atpazīstamajā tembrā un intonācijā. Elizabeth My Dear. Nevaru noticēt, tas noteikti ir sapnis.. Iegrandas pērkons. Plīst lāses. Uz palodzes.