III (Acis Plati Aizvērtas?)
Eksdraudzene treniņtērpā sēdēja uz ķebļa lotosa pozā un stāstīja kaut ko – visticamāk par nesaskaņām ar tagadējo boifrendu vai ezotērikas likumiem. Viņš skatījās uz viņas šaurajiem pleciem, kailajiem elkoņiem, tievo vidukli un asajiem gurnu kauliem. Viņai žestikulējot brīžam cilājās īsais krekliņš, atsedzot šauru joslu stingra vēdera nabas apkārtnē. Kādreiz tas viss bija viņa, viņam bija legālas tiesības un sankcija tam pieskarties un sajust. Un, izrādās, taustes atmiņa ir stiprāka par laiku. Viņš fiziski atcerējās savās plaukstās katru viņas ķermeņa izliekumu, to siltumu. Šī atmiņa bija tik dzīva, ka viņas auguma karstums dedzināja pirkstus, viņas auguma formas traumēja saujas, viņas auguma garša savilka mēli. Un smeldzoņa kļuva par sāpēm. Visīstākajam neizturamajām sāpēm.. Un viņam sareiba galva, aizmiglojās skatiens, saspringums sarāva krampī. Viņš iekliedzās; Viņa satrūkās:
- Tu manī klausies vispār?
- Ko? Nu ja.. Protams!
Kam jānotiek, lai izbālētu taustes atmiņa? Varbūt vajag sarunāt darījumu – lai viņa ļauj nedaudz izmantot savu augumu, lai par jaunu atmiņu kļūst vilšanās..?