Prom no pilsētas
Domāju – vajadzētu uzslēpot, noķert sērsnu, paplanēt pa laukiem. Izbraucu no pilsētas, tik nevar izdomāt, kur lai realizējas. Tā nu slidinu auto garām Kangariem, Suntažiem, Ķeipenei.. It kā sniega visur pa pilnam, bet nav vēl īsti tas ko gribētos. Varbūt Ērgļi būtu tā īstā vieta? -“Sniedziņš”, Slēpotāju Vilciens sasējis apziņā galamērķi ar darbību. Tomēr gribas lai tas notiek samērā pirmatnīgā vietā, kur nevainīgs un šķīsts vēl sniega baltums, kur maza varbūtība kādu ieraudzīt vai sadzirdēt. Lai nebūtu svešu pēdu, tik stirnu un zaķu. Aiz Taurupes ieraugu norādi uz kaut kādu dabas taku – 9 km. Hmm, varētu derēt. Aizšķūrējos, līdz tam neapdzīvotajam nostūrim, novietojos, apaunos, sajožos, ļauni izsmēķēju cigareti (apzinoties, ka tabakas dūmi šādā vietā ir vis simboliskā cilvēka klātbūtnes uzsvēršana, rupjākā pastāvošā līdzsvara un kārtības izjaukšana un teritorijas piederības pašpasludināšana). Biju iedomājies, ka varēšu tā mierīgi, apkārt lūkojoties šļūkt, reizēm forsēt kādu vētras gāztu kritalu, klausīties dzeņu atskaldināšanā – visu to ko iedomājas neslēpotājs pirmo reizi dodoties mežā ziemā. Protams – pirmais solis no ceļa uz takas – un pazūd slēpes sniega dzīlēs, pazūdu pats, pazūd nūjas. Nu kā lai tiek augšā? Kā lai pieceļas, kad nevar sataustīt cietu pamatu zem sevis? Tas sniegs tik dziļš līdz vienai vietai un irdens kā pulveris. Jūtami, pērnnedēļas atkusnis gājis secen šim reģionam.. Rādās, taka būs jāapmeklē citā gadalaikā. Skaidrs, pārgājiens pa mežu jāatliek, ja nav īpašas vēlmes pārvietoties ar ātrumu metrs / minūtē. Tad paliek lauki – tādi plaši, spoži un žilbinoši. Lauki kā spogulis – tas vieš cerības, ka vismaz virsējā kārta varētu būt ar slēpotāja svaru noturošām izturības īpašībām. Ehh, nostāties pa vējam, izplest rokas un sajusties par jahtu! Speru soli un ... nogrimst luģes. Līdz celim. Un nelīdzētu pat platas medniecenes. Še tev pavasara pirmā diena. Laikam jādodas uz sagatavotām sporta trasēm tomēr, ja ir vēlme izkustēties, bet nenojāties. Varena kilometrāža sanākusi – 200 km ar auto, 200 m ar slēpēm.
Kravāju mantību, tikmēr nejaušs gājējs brien. Prasu: Kurp iedama?
- Uz Mazozoliem.
- A no kurienes te vispār var nākt?
- Es no Zaubes. Nē, pat no Annām.
Piemetu, noieti kādi 22 km, atlikuši 13. Nekas daudz, bet ir gabaliņš. Piedāvāju aizvest, šī ni, ko nu vairs, cik tad nu palicis. Bet cik tad ilgi meitens lauzīsies! Pēc skata skolniece. Apprasos, kas tad trenc tādu gaisa gabalu dzīties?
- Pie bērniem saviem dodos. Vienam trīs, otram gads. Vairāk kā mēnesi neesu šos redzējusi, baigi ilgojos. Tā šie pie vecmammas dzīvojās.
- A kur ta šo tēvs? Nevar aizvest tevi, lai nav visa diena jāiet ?
- A viņš mežā strādā. Tagad kaut kur kurzemē. Kopš vētras tur darba daudz, nav vēl braucis mājās. Te jau nekur nevar nopelnīt. Vienīgajā gaterī maksāja 30 , bet tad sāka nemaksāt, un tad pavisam tas izbeidzās.
- A pati ko?
- A es neko. Pa mājām.
- Viena?
- Nē, nu dažreiz es aizeju pie kaimiņienēm, citreiz atnāk pie manis. Nav tālu – tikai 2 km.
- Un cik tad tev gadi? Skolā nav jāiet?
- 21