ētika tagad un toreiz
par šo http://klab.lv/users/biezpientaure/488141.html

Tas bija kādā `94. vai 95. gadā, kad bieži uzturējos Latvijas Radio ziņu tehniskās montāžas studijā, kur strādāja mana draudzene. Reiz studijā iedrāzās viens no korespondentiem-žurnālistiem, pazīstams arī ar vārdu Otto, tāds augstprātīgs un dikti labās domās par savu svarīgumu, misiju un nozīmīgumu un savu īpašo vērtību, vismaz salīdzinājumā ar tehniskajiem darbiniekiem. Tad nu viņš uzstāja, lai viņa materiālu sataisa ārpus rindas, viņam esot ekskluzīvs materiāls. Kamēr sižets tika gatavots, viņš sēdēja lepns un ārkārtīgi apmierināts, plātījās kā viņam esot vienreizēji paveicies - ar TV kolēģiem busiņā esot braukuši no kādas garlaicīgas prezidenta lauku turnejas atspoguļojuma brauciena pāri vanšu tiltam, bet tur izrādās kaut kāds remonts pilonam vai vantīm. Izkāpuši pafilmēt - moš tur kāds sižets var sanākt. Tajā brīdī kāds strādnieks veicot remontdarbus nokritis uz tilta. Iedomājieties, Otto teica, šitādu veiksmi, tieši trāpīties tādā brīdī! Nu un Otto uzreiz meties plosīt intervēt remontdarbu vadītāju - kā jūs to komentētu, kā jums tur ar darba drošību, kā jūs to pavēstīsiet bojā gājušā ģimenei?

Nu i suns tu, Otto, es viņam teicu. Otto pasmīnēja un teica: nē, esmu topa reportieris un tautai jāzina aktuālā patiesība, lai arī kāda tā nebūtu.
Es gribēju viņam sadot pa pašpārliecināto purnu. Tad ienāca ziņu redaktors un teica: laižam šito ziņu tūlīt gaisā.