nekāda sakara
šī bija tāda diena, kad viss patīk. Kad interesē un priecē gandrīz viss. Kad jūsmina ikdienišķais un parastais. Rosina un iedvesmo. Kad domas viegli raisās, skrien un nostājas vietās. Kad šķiet, ka esi vaļā un atvērts. Tiesa, ne tik daudz visiem cigarešu prasītajiem dažādas Latvijas vietās, bet pats sev. Tāda diena, kad noķeras kāda maza, personiska atklāsmīte. Kad viskautkas ienāk prātā. Nu piemēram pavisam neoriģināla doma par savu nolūku kartes izveidošanu. Ka varētu uzrakstīt lietojumu mobilajai navigācijas ierīcei, kas grafiski attēlo dažādi motivētās racionalitātes pakāpi telpā un plaknes projekcijā. Nu tādu analīzes rīku, lai atklātu par sevi daudz pārsteidzoša. Nu to, kas it kā jau vienmēr zināms, bet bez sistemātiskiem pierādījumiem un izmērāmiem apjomiem. Tādu, kur novērtējuma kritēriji rodas tikai interpretējot rezultātus.

Es nespēju atrauties no skata uz mirdzošajiem sniega laukiem šosejas malās aiz autobusa loga. Es žilbu, taču turpināju negausīgi skatīties, es riju ainavu, man vajadzēja platu skatuleņķi, lai visu vienlaicīgi aptvertu, man vajadzēja skatienu fokusēt vienlaicīgi uz tuvumu un tālumu, piešaut gan asumu, gan dziļumu. Es projicēju bildi savā uztveres dimensijā, lai radītu jaunu sajūtu un izjūtu ainu. Es piedzīvoju īstu realitāti. Zinu, ka citas nemaz nav.

Un tam nav nekāda sakara ar magnētisko vibrāciju procedūras pusstundas seansu, kam pakļāvos pirms tam.