Bela, Tatri, Slovākija - vasara
never boat alone

Braucot autoekskursijā pa Tatru apkārtni līdzi paņēmām arī meistarpūsli KaZu un vienu piepūšamo kajaciņu Vikingu, cerībā, ka izdosies iekāpt kādā ūdenī ar laiviņu. Par ūdens apstākļiem augusta sākumā informācijas nebija, tāpat arī nebija skaidrs uz kurieni braukt. Domāju, ka skatīšos uz vietas, kad ieraudzīšu kādu upi, tad arī novērtēšu, vai braucama, vai saistoša. Pirms devos uz Bjelu, ievērtēju braucamību vēl pāris straujupēs, tomēr – nesezona. Mājās cerēju, ka būs bijuši lieli lieti kalnos iepriekš, taču uz vietas nekas par to neliecināja. Nu sliktākajā gadījumā pavizināsimies ar bērniem pa kādu no lielupēm – Vahu, Dunajecu vai pat Donavu, kas tomēr ašākas par Gauju. Bet kā reālāko alternatīvu ww nobraucienam turēju slaloma trasi kanālā uz Vahas pie Liptovsky Mikulaš. Tikmēr ar raftinga komercpiedāvājumiem ir pilns internets un katrs tūrinfocentrs Tatru ciematos. Ar tiem gan saistīties negribējās – no bukletiem izskatījās, ka tas ir kā braukt ar vilcienu trešajā vagonā uz Krustpili.

Tomēr ļoti cerēju uz Bjelu. Pēc kartes varēja spriest, ka tai viegli piekļūt – gar to iet šoseja. Internetā atrodamā informācija par ieteicamo startu un maršrutu man šķita abstrakta vietējās ģeogrāfijas nepārzināšanas dēļ un samērā pretrunīga dažādos avotos. Tāpat visu saprast un nolemt var tikai uz vietas.

Pie Bjelas piebraucām pēcpusdienā. Podbanskā Bjela no kalniem iznāk ielejā vietā, kur to šķērso šoseja, ir vairākas viesnīcas un auto stāvlaukums. Pirmais iespaids – akmeņu šajā kalnu strautā ir vairāk nekā ūdens, kurš ir tik ātrs, ka akmeņus nemaz nepaspēj saslapināt. Bet nu man dikti gribās, ka esmu gatavs sēdēt laivā arī sausā upes gultnē, ka tikai būtu kritums. Tāpēc – es braukšu! Šo un citu apstākļu dēļ man jābrauc vienam – tātad ar kajaciņu.

Kamēr pošos, neatstāj doma, ka tas ir neprātīgi. Ko gan es zinu par šo upi? Apraksta vai locijas man nav. Kas mani sagaida aiz līkuma? Parasti jau brauc pulkā, kur allaž kāds jau ir braucis tur, zina potenciāli bīstamās vietas, vismaz iedveš paļāvību, pārliecību vai atvēsina karstgalvjus.. Bet kas ar mani var notikt? Noslīkt tādā seklumā grūti. Sasitīšos uz akmeņiem? Cik stipri? Ietriekšos klintī? Iesūkšos mucā? A ja nu tur ūdenskritums? Ieskriešu zemā tiltiņā? Sapīšos tīklos? Ienesīšos koku sanesumā? Paspiedīs zem kritalas? Nosalšu? A ja nu smukie mežainie krasti beidzas un tālāk upe nesas pa mežonīgu klinšainu kanjonu? Ko es darīšu, ja uzšķērdīšu laivu uz klinšu bluķa vai baļķa zara? Ai, nu visu ko var tā izfantazēt, vienkārši jāpaļaujas uz pieredzi un meistarību. Galu galā visu laiku gar upi iet šoseja, jāvienojas par tikšanās vietām ik pa posmam ar krasta atbalsta autoekipāžu.

Grūtākais ir atrast vietu upē, kur ielikt laivu, droši nostāties, kamēr uzliek fartuku, un tā lai pēc tam jau pirmajos metros nesaplēstu laivu uz akmeņiem. Negribētos demisionēt jau startā un nejaušu ziņkārīgu skatītāju priekšā. Mani pietur, kamēr sariktējos un aidā. Jāspēj tik paspēt slalomu starp akmeņiem, tikt mēlēs kaskādēs, atspiesties, kad sānvilnis uzsit pa bortu un uzairēt lai pārlidotu pār turošām mučelēm. Tagad tikai jātur pa pusei acis vaļā, jo viļņi ir līdz ausīm – mazgā muti vienā laidā un jāizmanto visi tehnikas elementi ko vien protu. Ir kačka un piepūle un prieks par katru veiktu šķērsli. Vienā vārdā – ir Normāls Krīkings. Bīties nav laika – jāstrādā nepārtraukti.

Pirmā panika iestājas, kad krīkots kādas piecas minūtes, tā jau šaurā upīte sadalās, jāizlemj pa kuru straumi, lai brauc, dodos pa kreiso, bet tur redzama 100gadīga egle pāri upei, bet laivas tiesa pie krasta ir izzāģēta, bet straume sit tieši pa vidu, bet īsti kārtīgi visu neredz. Izdodas piestāt, turos straumē pie krasta piecus metrus pirms the egles un nevaru saprast vai riskēt un mēģināt izspraukties, vai mēģināt apnesties. Apnesiens šķiet tik sarežģīts tur, izkāpt grūti, iekāpt pēc tam neiespējami. Spēki iet mazumā tieši proporcionāli baiļu pieaugumam. Gribas izkāpt. Pavisam. Kļūst nepatīkami un galvā skan tikai viens: “never boat alone! never boat alone!” Gribās zvanu draugam, ka viss, lai brauc pakaļ, koncerts beidzies. Bet gribas arī lai tā egle būtu aiz muguras pēc iespējas ātrāk, bez besīgas nojāšanās. Iztieku krastā, izlūkoju apkārtni, izrādās, ka vajadzēja braukt salai pa labo pusi. Lai arī tur pasekls, bet nu vismaz bez nāvīga koka. Tālāk viss forši – upe vairs nav tik ļoti krītoša, ir kļuvusi nedaudz platāka, ir vairāk ūdens un cm zem ķīļa, akmeņi ir zem ūdens, tomēr jaudas straumei vairāk – mucas turošākas, viļņi augstāki, vērpjošie asāki. Tad jau klāt arī Kokavas tilts, kur pirmais kontrolpunkts.



Pēc nelielas atelpas un konsultācijas nolemju braucienu turpināt līdz paredzētajam finišam pie Pribiļinas, kur Bjelā ietek Račkovas upe. Pa šoseju tur kādi 6-7 km, tad jau pēc nepilnas stundas būšu galā pie tāda straumes ātruma. Bjela kļūst vēl platāka, nu jau krācēm tagad ir sākums un beigas, lai gan katras beigas ir nākošās sākums. Pamazām piešaujos, aprodu, iemācos, un kļūstu pašpārliecināts un pat mazliet pārgalvīgs. Salu paliek vairāk, pie dažām jālauza galva, kur braukt, bet grūtajās vietās attekas ir aizkrautas ar akmeņiem, kas veido dambi, uzkrāj ūdeni un novirza pa vēlamo noteci. Var redzēt, ka pēc Kokavas tilta upe ir kopta, aizkritumi likvidēti.

Viss šitais vienā brīdī iemidzināja manu modrību. Apkritu kā iesācējs. Gadījās viena apnesama eglīte pēkšņi, iedomājos piestāt ārējā līkumā, īsti netrāpīju iedomātajā ostiņā, piespieda pie krasta, apmeta zibenīgi, airi palaidu. Tad nu kādas desmit minūtes pūlējos dabūt laivu laukā no zem saknes krastā, kur kajaciņš tapa iepresēts. Labi, ka ne ar visu mani. Tikmēr apraudāju airi un samierinājos ar priekšlaicīgu nobrauciena beigšanos. Tomēr airis necik tālu bija ieķēries egles zaros un kuģojums varēja turpināties, kamēr beigas klāt.

No brauciena dabūju visu, ko biju vēlējies un vēl vairāk. Teikšu – savā žanrā un kategorijā – “bestest everest” peldējiens manā skopajā laivenieka biogrāfijā.

Aiznākamajā dienā nobraucu vēlreiz – šoreiz jau divatā meistarpūslī. Šķita, ka ūdens līmenis bija krities par kādiem 5 –10 cm, diezgan bieži skrāpējām laivai dibenu, sēdāmies sēkļos. Braukšana stabilāka un drošāka, bet nu neelastīgāka reakcija uz vēlamo trajektoriju. Izklaide bija tikpat laba kā dienu iepriekš, bet bez lieka stresa un uztraukumiem. Bjēla ir laba vieta, lai vizinātos. Viena no tuvākajām Lielupei.

Rezumē
Upe: Bela, Tatri, Slovākija
Datums: 2010.gada 3. augusts
Peldlīdzeklis: ww
Posms: Podbansk – Pribylina
ilgums: ap 1,5 st.
Ūdenslīmenis: Pietiekams, bet optimāli vajadzēja 5-10 cm vairāk.
Līdzīga: Amatai līkumā pirms Zvārtes ieža, tikai permanenti visā posmā.
Sarežģītība: 2-3 kat.
Šķēršļi: pāris krituši koki
Bīstamas vietas: nav
Krasti: egļu mežs, tīri oļi
Gultne: akmeņi, oļi
Piekļuve: šoseja gar visu posmu
Infrastruktūra: attīstīts serviss
Info:
http://www.slovakia.travel/entitaview.as...1&idp=6934
http://www.mutton.sk/en/rafting-bela/