Trausls ledus
Tīru ietvi no sniega, pabrauc garām jauns vīrietis uz velosipēda, uz muguras ietilpīga alpīnistu mugursoma, veļļuks padomjlaiku kults – „Турист”, tjūnēts, labi kopts, atraktīvi oranži krāsots, pats ģērbies gluži kā es, - active pro high-tech outdoor ekipējumā, kā no kataloga, iztālēm mūs varētu sajaukt, šis uz vienas rokas balansē, ar otru roku pietur jocīgu hromētu stieni, tam klāt kaut kāds mehānisms, galā audekla cilpa. Viņš apstājas pie atkritumu konteineriem, atstutē riteni, izbīda stieni, kas izrādās teleskopisks kā spinings. Aha, nodomāju, kaimiņi izsaukuši suņu ķērāju dienestu, operatīvi gan, Dāvītis tak izlauzās no sētas tikai pirms 10 minūtēm, gribu iet klāt dot padomus, kā tikt ar to muļķa suni galā. Bet jauneklis pieiet pie tā modernā zvana veida stikla taras konteinera, pašķir vaļā cauruma aizsega gumijas, iespīdina lukturīti, paskatās, iebāž tur savu makšķeres konstrukciju, notēmē, nofiksē mehānismu un izvelk tukšu alus pudeli, ieliek to mugursomā.

Es aizpīpēju, viņš vēl mazliet pašķindina stiklus, tad aizdara somu, uzliek to mugurā un uzkāpj uz veļļuka. Nobraucot gar mani šis uzsauc man: „Veiksmi darbā!” „Tev – tāpat!” atsaucu. Sajutu solidaritāti. Tādu kā salikuma tuvību.