Miriema un ūpji
Bija ap pusnakti, jau taisījos iet gulēt, kad pēkšņi izdzirdēju klusus kautrīgus klauvējienus pie durvīm. Varbūt man tikai šķita? Tomēr cēlos paskatīties. Tur bija Miriema. Viņa teicās garām ejot saklausījusi jauku mūziciņu te skanot, un tieši Bjorka esot viņas iecienītākā, vai drīkstot ienākt? Es pats pagalam samulsis drošināju viņu – lai nākot vien, lai jūtoties kā mājās. Un tad mēs runājāmies, ka dzīvē vajag darīt to ko vēlas, vajag īstenot savus sapņus un vēl par šo un to. Redz, piemēram, viņa mācoties spēlēt kontrabasu džeza stilā, kaut instruments esot lielāks par šo. Līdz viņa atvadījās. Un tad es beidzot atļāvos sastingt uz brīdi pirms likties pie miera.

Miriema ir tāda meitene, kuru uzlūkojot, vai par viņu iedomājoties vien, nāk prātā iedomu scenāriji, kurus iedomājoties vien nepieciešami sāpju remdinošie līdzekļi. Un ziloņdevās. Viņa veikli žonglē ar bumbiņām, taisa vingrus tiltiņus atliecoties, met ritentiņus, kad citi saliekti stīvi kā divnieki no augas dienas puskņupus. Miriema nepiespiesti un jautri čalo tad, kad citi noguruši kā suņi pēc garas dienas vagā karstā saulē. Un vagā darbojoties viņa izstāsta, ka pametusi komunikāciju tehnoloģiju studijas, lai varētu mācīties veidot no māla. Ka viņa fanojot par Kustaricas filmām un Bregoviča mūziku, ka braukšot uz lustīgiem festivāliem Serbijā un Šzigetu Ungārijā. Un ļoti ieinteresējas par Baltica, kas nākamā vasarā būšot Latvijā. Viņai ir divdesmit divi gadi un dzīvojot Bretaņā.

Miriema te ieradās ar draugu. Bet jau pirmajā vakarā viņš sataisīja greizsirdības scēnu. Vakariņās viņš demonstratīvi neko neēda, klusēja, līdz strauji izdzēra trīs vīna glāzes un pieleca no galda un aizskrēja. Bet viņa tikmēr izturējās apbrīnojami adekvāti – neļāvās justies nedz vainīga , vai nevērīga. Nekad nebiju redzējis, ka var tik vienkārši neļauties manipulēšanai, tajā pašā laikā saglabājot draudzīgumu, vēlīgumu un stingru nostāju. Mani nepārsteidza, ka pēc trim dienām puisis devās prom. Viens pats. Vēlāk viņa man stāstīja, ka tā esot bijusi viņas iniciatīva atvest to puisi uz šejieni, lai izvilktu viņu no destruktīvas dzīves pozīcijas attieksmē pret sabiedrību, darbu, kārtību un iekārtu, cilvēkiem. Viņa bija domājusi, ka vendange ir vieta un laiks, kur var sakārtot vērtības. Saprast, kā kas šai dzīvē nāk, cik tas prasa un ko un kā mēs patiešām gribam. Ka grūts un smags darbs ir terapija, tā ir iespēja iepazīt jaunus draugus, labi un jēdzīgi pavadīt laiku, izrauties no ierastās vides, sakārtot domas un novērtēt to, kas katram ir, un kas ir patiešām būtiskais. Ka tā ir vieta, kur saprast, ka tava ņerkstēšana, īdēšana un „filozofēšana” ir sīkumaina un necienīga. Vieta, kur atgūt motivāciju. Bet viņai ar to visu viss kārtībā. Viņa te ir tikai viņa dēļ. Taču puisis to bija iedomājies kā kūrortu, kurā šie vadīšot laiku divvientulībā. „Viņš uzvedās kā mazs bērns – nepārtraukti pieprasīja nedalītu uzmanību. Bet es neesmu un negribu būt aukle pieaugušiem cilvēkiem” – Miriema man klāstīja.

Bet es tikmēr vienā nedēļā nosirmoju, man izkrita mati, izbira zobi, piemetās ģikts, locītavas iestīvināja reimatisms, nespēju vairs saturēt un uzbudināties. Es kļuvu par ūpi. U –ūū, ūū –u. Ūūū