Pornogrāfija II
Šovakar atkal uzbudinājumā savilcies ragā pieplakšu pie ekrāna. Cerībā gūt baudu no redzētā. Lai apmierinātu savas tieksmes. Lai beigās izlādētu uzkrāto spriedzi. Bez īsta apmierinājuma gan, bez mijiedarbības, toties pa lēto. Varētu jau to darīt arī pats, bet tomēr labāk ir skatīties. Un dažreiz iztēloties arī sevi tur redzamo vietā. Jo pašam jau tā nesanāk. Jo mans ķermenis nav ne apbrīnojams, ne iekārojams, ne kaut daļu spējīgs no tā, ko tur var redzēt. Bet tur redzamie gan tādi lielāko tiesu ir. Bet pietiekami cilvēcīgi, ar trūkumiem, lai varētu identificēties. Tas nekas, ka novārtā paliek manas attiecības IRLā, ka zūd komunikācijas prasmes, empātijas spējas, ka izveidojas jauni estētiskie standarti un kritēriji. Mani nekas cits tā neaizrauj. Es noticu tām emocijām. Es ļaujos ilūzijai, ka tur viss ir pa īstam, tātad tā ir mana vienīgā realitāte.

Man pajāt, ka tā ir milzīga, netīra un krimināla industrija.

Man pajāt, ka šī industrija balstās uz primitīvu instinktu apmierināšanu.

Un man pajāt, ka tas ir iestudēts teātris, kurā sava vieta aktieriem, režisoriem, operatoriem, vervētājiem, reklamētājiem un promouteriem.

Man pajāt, ka vairumam no aktieriem sagadījies piedzimt nelabvēlīgu pilsētu nelabvēlīgu rajonu nelabvēlīgās ģimenēs, ka ir sākuši to uz ielas jau agrā bērnībā, ka nav jau bijis izvēles, ka lielai daļai nav pienācīgas izglītības, ka viņi neko citu nemaz neprot. Un to nesaprot.

Man pajāt, ka viņu augumi tiek nesaudzīgi izmantoti, kamēr jauni un skaisti, bet pēc tam nevienam nebūs vajadzīgi, tāpēc nodzeras vai nonarkojas.

Man pajāt, ka ar to nodarbojoties viņi gūst paliekošas traumas, daži kļūst par kropļiem, bet galvā drātēti viņi paliek visi.

Man pajāt, ka pamazām kļūstu truls, stulbs un aprobežots, ka spēju runāt un domāt tikai par to - analizēt pozīcijas, apbrīnot pozas, priecāties par citu pazemojuma rūgtumu, līdzbaudīt mednieka-uzvarētāja-ieguvēja gandarījumu.


Šovakar spēlēs krievi ar zviedriem, jee. un mēs viņus poimejim!