mana vasara aiziet
Stāvu ielas vidū saulainā vasaras pēcpusdienā, spaidu pogas tālrunim, pēkšņi atskan taurējiens. Paskatos – man blakus smuka pavasarīgi zaļa mašīnīte sabremzējusi pavisam. Bet pa logiem izkārušās Māsas, tādās smukās vasaras kleitiņās, priecīgi māj. Māsa (kas pasažiervietā) saka „Māsa, parādi viņam savas kājas!” Un Māsa (kas šofervietā) parauš smuko vasaras kleitiņu, un izkarina savas basās, vasarīgi iesauļotās kājas pa mašiņa logu. „Smukas kājas”, atzinīgi saku. „Nē, tu paskaties zemāk, uz pēdām” – saka Māsa. „Zaļas, vai ne?” – lepni piebalso otra Māsa, smuko kāju īpašniece. „Pa vasarīgo darbu dobēm dārzā sabridu” – vēl lepnāk Māsa turpina. „Mēs tagad uz jūriņu, brauc līdzi! Ir taču vasara!” - Māsās reizē aicina. „Es nevaru. Manam autiņam vēl ziemas riepas, atbraucu nomainīt..” – ar žēlumu atsaku.
Nu kāpēc es tāds bremze?