Ar laiviņu ielaidos IV
„Daivai, braucam mēs Balto ar kaķi?” – tāds, kurš jau visu izdomājis, tikai vēl jāsaņem partnera piekrišana, vaicāju es. vedjmah piekrita. Ne ļoti pārliecinošu, tomēr „Jā” biju izspiedis. Iespējams, tādēļ, ka īsti neapzinājāmies, kas mūs sagaida. Melno Čeremošu kopā bijām jau izbraukājuši krustušķērsu gan ar smuko, gan ar pūsto smaili, gan ar kaķi un tikai ar vienu kritisku gadījumu, kas gan beidzās ar noturēšanos pateicoties saskanīgām darbībām pēc aptīšanās ap akmeni. Bija sajūta, ka esam jau šo to samācījušies, sasēdējušies, saairējušies, saskatījušies no profiņiem, salīdzinājušies ar tūristiem. Ka esam gatavi. Nu labi, bija dzirdēts, ka Baltā esot niknāka. Tāpēc arī tāds nosaukums – tas to balto putu uz viļņiem dēļ. Bet tas jau tikai forši, beidzot būs kārtīgs adrenalīns varbūt.

Gazikā tiek iekrāmēts viens piepūsts rafts, sagatavots smukais un kaķis. Un arī līdzi paņemta tukša otra rafta āda. Un visi paši pa virsu uzkrāmējamies, lai kuzavā pāris stundas kratītos pa ceļu augšā kalnos. Ainavas apkārt kļūst arvien mežonīgākas, bet mēs visi pacilātās priekšnojautās jokojam, apceļamies, laižam pa riņķi gorilkas pudeli pārmaiņus ar uzdzeramo, ķeram kadrus. Ceļš visu laiku iet gar upi – tā ir diezgan plata, ir vietām smuki vilnīši, bet nu neko tādu īpaši ekstrēmu neredz. Un laivu apmest var jau arī baseinā. Bet tad viss pēkšņi mainās – B. Čeremoša dziļi iedzīta šaurā aizā, tur viss vārās un mutuļo ap milzīgiem klintsbluķiem, upe no augšas šķiet tik šaura, ka krasti airiem jābaksta. Un viss mainās – čalas pieklust, skatieni kļūst piesardzīgi vai pat bažīgi. Bet es esmu izlēmis. Man tas ir jāpaveic. Man ir jānovada peldošs objekts pa 3. kategorijas ar 4ās elementiem upi. Lai zinātu, ka to varu. Lai būtu to izdarījis. Es tikai nedrīkstu tam pieiet vieglprātīgi. Jo es tur dodos, lai sveiks un vesels nogādātu savu līdzbraucēju sveiku un veselu mājās. Un iedomājos par vedjmah bērniem. Lai nedarītu muļķības un neuzņemtos neattaisnotu risku ar mazu sekmīga iznākuma varbūtību. Es palūkojos – vedjmah iegājusi sevī pilnībā. Izskatās, ka viņa skaita kaut ko līdzīgu lūgšanai. Bet varbūt es pārspīlēju, varbūt nav tik traki. Nu ne mēs pirmie, ne pēdējie te braucēji. Vienīgi – upe nekad nav vienāda. Sniegs kalnos katru gadu un katru dienu kūst savādāk.