Ar laiviņu ielaidos II
Nobrīnījos, kad rafta jeb krāčplosta kapteinis, stūrmanis un pilots Grizly, viņš arī pieredzējis straujupju gids un pavadonis, pacēla airi un norādīja, lai pirms kārtējā upes līkuma visi (smukā pūšļa un katamarāna jeb kaķa ekipāžas) stājas ātri malā. Droši vien, lai nedaudz atvilktu elpu. Taču sekoja īsa instruktāža un atgādinājums par noteiktās distances ievērošanu. Jo tūlīt būšot „garšīgs” splivs. Un tad, kā noteikts, pirmais atpakaļ straumē iegāja 7airētāju rafts, tad kaķis ar Miezi par pilotu un mani par motoru / kantētāju vienā personā, tad smukais pūslis ar Slazdiņu priekšā un daudz ūdeni ostījušo Ruuu pie ruļļiem. Un tad es ieraudzīju upi. Tur, dziļi lejā. Tajā vietā starp klintīm līkumojot Baltā Čeremoša pāris simtu metru garā posmā nokrīt aptuveni par 30 metriem. (Amatas kritums ir 5 metri uz kilometru.) „Airē!!” nokliedza Miezis. Un tad mūs sagrāba. Pirmajā mucā aiz kāpeles mēs iegājām ātrumā, sekojošo stāvvilni pāršķēlām viducī pušu, kā kazlēnu tādu. Tad uzreiz sekoja nākamā muca, tāda viltīga, iesūcoša. Diemžēl ātrums jau bija zudis un atsitiens pret stāvvilni uzmeta gaisā vispirms mani, tad sāka gaisā celties priekša, jo muca sāka iesūkt pakaļgalu, bet no kāpeles krītošā ūdens masa sāka norakt vienu balonu. Zaudējis līdzsvaru un atbalsta punktu, nespēju ne piekantēt, ne iebakstīt airi ūdenī. Mirkļa daļā ar periferiālo redzi un muguras smadzenēm sajūtu, ka arī Miezis ir laukā no aprites. Bet tikmēr muca vaļā nelaiž – priekšgals un viens sāns kūļājas kaut kur gaisā. Viss, man ienāk prātā : ir hana, kirdik, pizģecmivseumrjom, tās ir beigas. Peroties man izšļūk pēdas no stiprinājumiem – es palieku kā uz pa bedrainu un līkumainu ceļu ātri braucošas un strauji bremzējošas mašīnas jumta, bez nevienas vietiņas, kur pieturēties. Ir tikai airi, ar ko balansēt līdzsvaru vai atbalstīties pret straumi, bet tas ļoti ļooti jāmāk. Un tad man kaut kā izdodas iecirst airi straumē ārpus mucas, un ar to pietiek, lai kaķi izspļautu. Un tad, par lielu brīnumu un spīti milzīgajam troksnim, saklausu Mieža balsi aizmugurē. Izrādās, viņš ar neiedomājamu akrobātisku triku palīdzību tomēr ir noturējies kaķa stiprinājumos un ticis atpakaļ savā vietā. Bet tas vēl nav viss, krāce turpinās, ātrums nepietiekams, mūs mētā kā kaķēnus tādus, krata kā kartupeļmaisus. Tomēr viss notiek kontrolēti un pārliecinoši – izvairoties no visiem bīstamiem bluķiem, prāmējoties no klinšu piespiedēm un nolasot vajadzīgās mēles. Ne bez milzu pūlēm un sasprindzinājuma. Taču bez ouvera un peldes. Krāces galā var mirklīti atgūt aizsisto elpu, iekārtoties stingrāk stiprinājumos, pareizāk nosēsties uz sēdekļa, atgūt vajadzīgo aira satvērienu, iestādīt sakodienu, noslaucīt ūdeni un sviedrus no acīm. Bet tikai mirklīti. Jo tūlīt klāt jau nākošā krāce. Tāda pati. Un tad vēl viena.