Ar laiviņu ielaidos
Kad izkāpu no upes, nespēju pateikt ne vārda. „Komentāru nebūs” – vien atteicu uz pārējo ekipāžu braucēju vaicājumu par iespaidiem. Zināju, tik to, ka iepriekšējo četru dienu vizināšanās pa Melnās Čeremošas krācēm tāda plunčāšanās pa pīļu dīķi vien ir, pret nobraucienu ar kaķi pa Baltās Čeremošas augšteci. Nu vienīgi vedjmahi pateicu: „mums tas nebūtu bijis pa spēkam”. „Es zinu. Kāds Tur Augšā Nav Mazais Bērns..” – viņa atteica. Tad es nekavējoties iedzēru. Tādu krietnu čarku no tuļika Merzavčika „Neslīkstošā”, šoreiz ar percovka medova pildītu. Un nekavējoties viss kļuva nesvarīgs. Lai gan viss pārtrauca eksistēt kādu stundu iepriekš. Izņemot priekšā mutuļojošo krāci. Tad nākamo. Un uzreiz vēl nākamo.