Pulsējošais haoss
Šodien:
Pēkšņs impulss - strauji ņemu vīna glāzi, tad vēl straujāk pārdomāju, ka tomēr negribu un, protams, uzgāžu uz savām gaišajām biksēm. Sarkano, čīliešu.

Nodzēšu cigareti, likšu pelnu traukā – kustībai jābūt pilnīgi automātiskai, bet nē, pēkšņi ienāk prātā, kā jāmet laukā pa logu. Strauja rokas kustība jau gandrīz tās galējā punktā, tomēr vēl straujāk ienāk prātā, ka tā nav labi un, protams, činārs iekrīt kaut kur autosalonā zem sēdekļa.

Vakar:
Gaidu autobusu, visu kārtīgi apsveru, kā stopēšu mikriņu, ja nāks man vajadzīgais; tiešām nāk arī, ceļu roku, mikriņš noliek pa presēm, piesteidzos, atveru durvis un .. pēkšņi pārdomāju – gaidīšu autobusu. Un gaidīju arī. Protams, pusstundu.

Vajadzētu tikt skaidrībā, ko tad īsti gribu, kā racionāli rīkošos, lai to dabūtu. Vajadzētu nosvērtību. Vismaz vairāk. Vismaz funkcionālas rutīnas lietās.
Varbūt nevajag mainīt paradumus?