Šī bučiņ` mūs uz mūžu vienos
Kāpjot laukā no busiņa viņš uz atvadām sabučoja abus jauniņos. Tā – uz lūpām, ar skāvienu. Viens no iesācējiem bija viņa ex-kolēģe, ej nu sazini, kāda šiem savstarpējā pazīšanās nasta, bet otrs biju es. Mēs kopā trijatā esam pavadījuši dažas stundas skaippļāpās, vienreiz tikušies picērijā, lai iepazītos klātienē un vakar visu dienu. Bet sajūta tāda, it kā mēs sen zinātu visu par katru, it kā mums būtu nozīmīgu notikumu kopīga pieredze. Labi, viņam bija pusviskijs iekšā siltināšanai, jo izdevās izpeldēties, meklējot asas sajūtas krācēs, bet tik un tā emocionāls mirklis. Un tas no tā, ka mēs kopīgi pavadījuši dienu ar mitru pakaļu, slapjām kājām un stingiem pirkstiem ledainā straujūdenī, līstot sniegam. Tas satuvina, ja grūtību pārvarēšana prasa saskaņotu darbību, piepūli un pašaizliedzību. Jo teiciena patiesīgumu par sēdēšanu vienā laivā var pārbaudīt tikai sēžot vienā laivā. Kā toreiz `92-tajā, kad ar Docentu apmetām smailīti uz līdzenas vietas Abavā, neraugoties uz to, ka mums bija izveidojusies pusvārdu saskaņa pēc vairākiem slaloma mačiem un daudziem km airējot. Un joprojām pēc ilgāka neredzēšanās brīža mēs allaž no priekiem saskūpstāmies. Un tas ir mirklis, kas pasaka vairāk nekā Rīgas Laiks visā gadā. Vairāk nekā mēs spējam pateikt. Tāpēc Intra nesen vēlējās noskaidrot vai šādam žestam nav arī kādi citi zemteksti un motīvi, izņemot prieka, draudzības, biedriskuma, vīriešu solidaritātes un garīgas saiknes izpausmi? Es nesapratu jautājumu.
–Nu, lai es pastāstot, ko es tajā skūpsta brīdī jūtu.
-Kā, ko jūtu? Kas man tāds būtu jājūt?
-Nu, vismaz par ko es domājot?
-hmm.. Tas ir viens mirklis, kura laikā paspēj padomāt vismaz trīs lietas. Vispirms padomāt par viņa mazliet durstīgajiem bārdas rugājiem, tad par to, kā tas izskatās no malas un visbeidzot par to vai ir vēl kāda īpaša sajūta, un ja ir, tad, kas tā ir par sajūtu un kāds tai iemesls? Pēc tam jau var par katru no šīm lietām padomāt ilgāk, izskaidrot sev, paskaidrot sev, attīstīt asociācijas, pārskaitīt priekšstatus, uzjundīt atmiņas. Ar durstīgajiem asumiem ir viss skaidrs – tur ir tas situācijas asums, kas liek nojaust saturētu spēku un īpašu vēlību šajā brīdī – tikai tev. Skats no malas? – tur arī viss skaidrs. Tas izskatās izaicinoši un pārdroši. Vēl var redzēt, ka pastāv kāda ļoti spēcīga neredzama saikne, kas atļauj pārvarēt intīmu robežu un distanci. Sajūtas? Hmm... – nekādas. Nekā TĀDA. Nu, ir mazliet īss mulsums par neskaidrību kā visadekvātāk reaģēt tālāk un kā bez aizķeršanās pāriet pie sarunas, lai nepiešķirtu epizodei kādu īpašu nozīmi vai slodzi. Bet Intra tik un tā nesaprata. Ai, bet man bija slinkums skaidrot.