Viņa man pamirkšķināja. Gāju es pusdienās savā nodabā pa ceļa malu, bet pretī braucošā auto vadītājs signalizēja pārslēdzot tuvās un tālās gaismas. Satrūkos, sabijos, ka aizsapņojies vazājos pa brauktuvi – muku malā. Bet tad ieraudzīju, ka pie stūres bija Viņa. Tad Viņa piebremzēja un smaidot man pamāja. Tas bija sveiciens, ne brīdinājums. Un man palika tik smaidīgi!

Bet pagājušā nedēļā vienrīt steigšus soļoju uz darbu, pabrauc garām kāds auto, pēkšņi apstājas, padod atpakaļgaitā, apstājas pie manis, vadītājs pamāj, lai nāku klāt. Atveru durvis, bet pie stūres Viņa! Un prasa, vai nevajagot aizvest? Kāpēc ne, ja pa ceļam? Un pa ceļam Viņa joko par brauciena maksu atbilstoši taksometru tarifiem, skan jestra muziciņa, brauc Viņa droši un viegli – tāpat kā izturas. Sajutos, ka gribētu tagad šitā braukt ilgi un tālu. Bet jau pēc dažām minūtēm bijām galā. Un ārā kāpjot spēju vien nomurmināt klusu un steidzīgu „paudies”.. Un tad ātri prom uz savu skabūzi. Lai nebūtu jādomā, ka varēju...
Jā, ko tad īsti es varēju?