Dabūju jauku dāvanu no māmiņas – braucienu uz „Huun Huur Tu” konci Pērnavā, vienu no četriem Igaunijas tūres ietvaros. Koncerts bija fantastisks, es jums teikšu. Diemžēl tas ir beidzies. Nu šitā mēģinājis pieturēt mūkošo jumtu sen nebiju. Tas jumtiņš sāka lidināties jau ar ievedošajām daudzbalsīgās kargyraa zemfrekfences vibrācijām.  Nu kad ieskanējās Sygyt modulārā virstoņa līnija,  tad vispār pats pacēlos kaut kur pie griestiem. Tā virstoņa skaņa nav ne ar ko salīdzināma, lai gan brīžam šķiet, ka tā ir svilpīte, brīžam zvārgulītis. Un ja vēl virstonis turas harmoniskā intervālā oktāvu augstāk par rīkles skaņām! Tās ir kā, kad viens muzikants vienlaicīgi pūstu tubu un trompeti, bet katrai sava melodija, kas kopā rada pilnīgu pilnību, noklājot visu ausij uztveramo skaņu frekfenču spektru. Un tad vēl to meditatīvi papildinot ar tradicionālajiem stīgu instrumentiem. Tā mūzika savu pilnību sasniegusi sajaucoties budisma kultūrai ar tradicionālo šamaņu skaņveidi. Katrai no tām ir sava funkcija un vieta sadzīvē un garīgajā sfērā, taču kopā šis sajaukums rada pacilājošu skaistumu. Tam pievienojot mūziķa izjūtu tautas melodiju interpretēšanai un instrumentālai apdarei rodas mākslas darbs.Uzstāšanās noslēdzošajā daļā balss meistari nedaudz novirzījās no sakrālās tematikas, lai uzspēlētu, ko jautrāku, dinamiskāku.  Tie gabali atgrieza mani zālē, lai vienkārši priecātos. Skaidrs, ka šī ir perfekta popmūzika, kas uzpucēta rietumnieka izpratnei par estētiku. Rūdītiem etnogrāfiem un antropologiem jādodas pašiem taigā vai stepēs, lai pieredzētu autentisku izpildījumu dabiskā vidē.