Kaut kas ir mainījies. Varbūt pat ir noticis kaut tāds, kas ir neglābjami visu sabojājis. 

Es nezinu kā tas notika un kāpēc. Bet šodien pie pusdienām ieraugot Viņu, es izlikos, ka Viņu neesmu pamanījis, neredzu nemaz, it kā Viņas nebūtu. Es pat pats sarāvos maziņš, pēc iespējas neredzams. Man bija bail, ka mūsu acu skatieni sastapsies un tad viņa manās acīs izlasīs, ko esmu sastrādājis un nodarījis. Un es nespētu izturēt to mēmo pārmetumu, mēmo jautājumu „kāpēc?”. Man būtu pārāk sāpīgi redzēt to iztukšojošo vilšanos Viņas acīs tajā īsajā acumirklī. Tāpēc es strēbu savu zupu rūpīgi iedziļinājies bļodā un piespiedu sevi ne reizi zagšus nepaglūnēt Viņas virzienā. Visvairāk man bija bail dzirdēt ierasto „labu apetīti!”, tikai šoreiz aizlūzušā balsī, neskanīgā tonī. Un man bija bail, ka mans allaž brašais „tev tāpat! jādomā, ies labumā!”, šoreiz skanēs pārspīlēti uzspēlēti bravūrīgi, lai noslēptu nodevīgo. Un par laimi, nekāda kontakta nebija. Man izdevās izvairīties. Kā pārejot pretējā ielas pusē, pamanot nevēlamu paziņu.

 Bet agrāk viss bija savādāk. Agrāk vienmēr es it kā nevilšus gadījos viņas ceļos. Pusdienojot es centos izvēlēties to galdiņu, lai Viņai būtu jāiet man garām, es pat biju ielāgojis laiku, kad Viņa dodas pusdienās. Īpaši man patika ierasties vēlāk, kad Viņa jau bija priekšā, lai varētu nosēsties pie blakus galdiņa Viņai aiz muguras ar muguru. Un dzirdēt patiesi pārsteigti „vai, nemaz nepamanīju!”, kad viņa ar kolēģēm, jautri čalojot, devās prom, lai es varētu tēlot pārsteigumu un atbildēt ar to pašu. Un redzēt to labvēlīgi starojošo smaidu, ko šķiet, nespēj aizgaiņāt nekādas nebūšanas darbā un mājās vai dienu rudenīgais pelēcīgums. Un Viņa vienmēr tā uzsmaida, kad nejauši tiekamies pie kafijas automāta vai kāpnēs, vai auto stāvlaukumā no rītiem, kad dzirdu uzmundrinošu „labrīt!”. Tajā Viņas smaidā nav ne miņas no uzspēles vai iemācītas pieklājības, tas vienmēr ir tik tiešs un atklāts, ka grūti izturams īgņām un par sevi nepārliecinātiem nūģiem. Varbūt tur var nolasīt nelielu koķetēšanu, tomēr, ticamāk, saulainu un vēlīgu attieksmi pret cilvēkiem.

Bet ja nu tas smaids ir ļoti personīgs veltījums? Tad ir notikusi labojama likteņa kļūda.

Man Viņa laikam patīk. Un tagad man ir jārīkojas. Es uzzināšu kā Viņu sauc..