Viss ko atstāj iepakaļ

antuanete  savā vēlējumā nākamam gadam man novēlēja, lai man nebūtu žēl tā, kas atstāts aizmugurē. Un tagad domāju, kas vispār ir tas, ko var paņemt līdzi, cik tas ir vajadzīgs priekšdienām, cik tā ir bagāža, cik tā ir nasta, cik tas ir apgrūtinājums, cik no tā ir ērtības, kas no tā ir mācība un secinājumi, kas no tā ir apliecinājums sasniegumiem vai nepareizai dzīvei, kas no tā ir nozīmīgs pašam un citiem, vai tas ir kaut kas taustāms vai tikai apziņā, vai to nevar kompresēt, ekstraktēt, paturot tikai metasaišu un referenču bibliotēku?

uz jauno vietu izveicu divus opeļomegreisus: pirmajā piegājienā pārvietoju velosipēdu, autoriepu komplektu un pagaidu matračeli, bet otrajā – puskravu aizņēma kompaktdiski un audiokasetes, pusi – kažoks, telts, džemperis, mugursoma, fotogrāfiju izlase, svarīgāko dokumentu mapīte, vokpanna, tūristu katliņs ar zābaku pāri, žakete, divi krekli, kastīte ar bērnudienu sporta medaļām un vimpeļiem, kā arī Igaunijas ceļu atlants, divi Latvijas Tūrisma ceļveži un 1999. gada aktīvās atpūtas žurnāla „Sezona” vienīgais izdevums. Un viena puslasīta grāmata par hazāriem nehazāru liecībās. Viss. Ak, jā, un vēl nesadalītais kopīpašums – četrus gadus nelietota veļasmašīna. Process vienkāršs un galvassāpes neradošs. Pēc tilpuma un masas lielākā daļa lietu ir ar praktisku pielietojumu vēl kādu brīdi, kamēr nenolietosies, tātad šobrīd vērtīgas, bet daļa – neizmantojamas, taču nenovērtējamas. Un šķiet, tieši tas ir tas mantojums, ko negribas atstāt aizmugurē, negribas no tā atbrīvoties. Tās ir lietas ar lielāko svaru.

Ko par mani liecina mana materiālā kultūra? Ka, iespējams, man viss vēl priekšā? Kādam no mana žurnāla lasītājiem lietotājinformācijas lapu rotā devīze (aptuveni) „man nav žēl to, kas bijis, bet ir žēl tā, kas nebūs”... Nezinu, man šķiet, ka nevar nožēlot nenotikušo, jo īpaši, ja nejūt sentimentu par to, kas bija tā, kā bija, bet varēja pagriezties savādāk. Jo „kas pagātni vētī, tas nākotni svētī”. Bet visas manas vēsturiskās liecības var iedzīt vienā ciešripā vai labāk USB nūjiņā, piekārt pie atslēgām un nēsāt kabatā. Un tad man uznāk bailes, ka nozaudējot šo datu nesēju, es izzudīšu līdzīgi kā hazāri, par kuriem var atrast tikai atsauces katalogos uz neeksistējošu URL. Tāpēc jāsāk krāt manta. Jo materiālā kultūra ir tas, kas paliks, kad mūsu vairs nebūs. Bet tu nevari neko krāt, ja visu atstāj aizmugurē. Bet vecām lietām emocionālais smagums ir neatņemama fizikālā īpašība. Tā ka jānes līdzi vien būs. Tas trenē sirdi.

Все те, кто знал тебя раньше,
Их можно вбить на один CD-ROM;
Они до сих пор пьют твою кровь
И называют ее вином.
(c) BG „Зимняя Роза