εὕρηκα!
Vakar nevarēju nekādi izdomāt koncepcijas dokumenta struktūru. Zināju, tik ka ģeniālai koncepcijai būtu jābūt inovatīvai, vienkāršai, saprotamai, efektīgai, uzskatāmai, efektīvai, aizraujošai, satriecošai – tādai, kas zināmus jēdzienus, tēlus, līdzības un patiesības saliek tādā vēl nebijušā kombinācijā, kas liek katram izsaukties: „es taču to vienmēr esmu zinājis! ” Un tad es šonakt ieraudzīju fantastisku brīnumskaistu ainu un sajutu to saviļņojumu, kad esi nozīmīga atklājuma priekšā. Kad vienā bildē ir neizzinātais un ikdienišķais; banalitāte un māksla; ābece un ķīļraksts; jautājums un atbilde; amatniecība un raķešzinātne; neiespējamais un aizmirstais ... Kad tas viss izskatās pašsaprotami un elementāri, viss ir savās vietās, neko pielikt un atņemt, nekas nav jāpaskaidro, viss ir skaidrs un tik pilnīgs, ka mūžīgs. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka neko tādu neviens vēl nekad nav redzējis.

Man skatienam no kalniem pavērās naksnīga pilsēta ielejā ar divpadsmit dažāda augstuma debesskrāpjiem. Virs katra no torņiem bija pa spožai lodei. Tās bija dažādu krāsu un lieluma. Tās bija kā mēness dažādos brīžos – citreiz jauns, citreiz pilns, citreiz zems, citreiz spožs, citreiz sārts, citreiz pelnu pelēks, citreiz plankumains, citreiz dūmakains. Tas bija vēl neredzēts skaistums. Aizgrābjoši un paklusēt liekoši. Brīnumaini. Es zināju, ka tās ir mūsu sistēmas planētas, kuras nav novietojušās nekādā tur parādē, bet šo unikālo skatu var redzēt tikai mana skatupunkta. Taču tad es sapratu, ka tas ir cilvēku veidojums. Tas bija pilsētvides krāšņošanas mākslas objekts-instalācija, par reklāmdevēju naudu uzstādīts, bez nekādas īpašas praktiskas nozīmes un dziļas jēgas. Taču man šis skats pēkšņi deva atbildi uz jautājumu, kas man nelika mieru. Es pēkšņi sapratu kāda ir laika struktūra. Es ieraudzīju tās uzskatāmu modeli. „31. septembris” – es noteicu. Lūk, vidējais, universālais laiks. Es biju to atklājis. Tagad tik tas bija jāpamato, jāapraksta, jāpārbauda matemātiski, jāpublicē zinātniskos žurnālos, jāaizstāv akadēmiskās konferencēs, jāpatentē inovatīvās tehnoloģijas, kas balstītas uz šo teoriju, ražošanai un ieviešanai. Lūk, trūkstošais posms fizikā un matemātikā, kā dēļ ir sasniegts strupceļš enerģētikā, vielu sintēzē, kosmoloģijā un visās citās starpdisciplīnās un nozarēs!

Kamēr atgriezos pilsētā, bija jau rīts. Ļaudis devās savās ikdienas gaitās. Iegāju ieturēt brokastu kafiju, maizīti ar džemu, cigareti un Nacionālo dienas laikrakstu. Pirmajā lapā galvenā ziņa ar lielo bildi bija par to, ka arēnā par godu valsts svētkiem, pēc darbaļaužu vēlēšanās notiks basketbola sacīkste starp BK „Liepājas Lauvas” un Jelgavas SK „Zemgale” – tauta vēlas redzēt savu varoņu Jāņa Bambja dueli zem groziem ar Andreju Jansonu.

Neviens nenojauta, ka ir sācies jauns laikmets cilvēces vēsturē, kas neko nemainīs cilvēku dzīvē, toties mainīs pasauli.