Veestule Tev
Kapēc lauzīt galvu un domāt daudz par to kā ir? Analizēt un mēģināt TO nosaukt vardā vai definet.. Vēl jo vairāk, ja katrā jaunā dienā, pat stundā, mēs jūtamies savādāk. Kā lai apraksta mainīgu procesu? Protams, mēs esam viens otram, nekur citur, kā kaut kur tepat apkārt. Vairāk vai mazāk. Cik daudz? - Tik, cik mēs vēlamies un jūtamies katrā atsevišķā brīdī. Mēs nezinam, ko gribam, bet ļoti labi nojaušam, ko negribam. Mēs skarbi apzināmies to neatbilstību starp `gribu tagad` un `gribētu vispār`. Un kur tad rodas tie pārpratumi, aizvainojumi, ja dzīvojam `pagaidām`, bez prasībam, bez pienākumiem, bez saistībam? Vai var pārkāpt robežas, ja tās nav novilktas? Un tieši tāpēc mēs varam atļauties būt bezatbildīgi, mētāties ar vārdiem, kuri ir patiesi tikai sekundi reālajā dzīvē vai mūžīgi imaginārā dzīvē, kuras tikpat kā nekrustojas. Mēs varam ignorēt viens otra vispārīgos apgalvojumus, deklarācijas un steitmentus, labi apzinoties, ka tiem nav ietekmes uz `te un tagad`, tiem neseko nekāda mērķtiecīga rīcība vai tie būtiski maina attiecīgās situācijas kontekstu. Tad kāpēc es tik ļoti pieķeros apgalvojumam, ka cilveki vajadzīgi tikai ideju apmaiņai, komunikācijai, labi zinot, ka tā ir tikai daļēja patiesība? Jā, protams, ir jau arī citas vajadzības. Tikai mēs neuzdrošinamies tās paust. Vai arī uzreiz redzam, ka no otra to nevar dabūt. Un mānam paši sevi. Mēs tik ļoti respektējam viens otra tiesības uz personisko dzīvi un neatkarību, ka nemaz nemēģinām paust savas vēlmes. Nē, mēs paužam, bet abstraktā un galēji ideālā formā un tas rada pārpratumus, atsalumus, aizvainojumu. Tieši vispārīgums mūsu komunikācijā rada sajūtu, ka mums nav pa ceļam. Un ja ir, tad tikai mazu ceļa gabaliņu. Tāpēc svarīgi ir daudz nesasaistīties, lai nav apgrūtinājumu vēlāk..
Droši vien muti dzesēt ir jēga, ja seko attiecīgi secinājumi, apņemšanās un rīcība. Saskaņoti, vēlams. Tāpēc mēs izvairāmies runāt, lai risinātu lietas, bet pļāpājam, lai īsinātu laiku. Bet lēmumiem un rīcībai mēs neesam gatavi. Protams, vispirms it kā būtu jātiek skaidrībā katram pašam ar sevi, ar savām vēlmēm, pārliecībām.. Bet tomēr, viens izteikts vārds ved pie jauna, viena zināma lieta - pie citas jaunas. Mijiedarbībā veidojas jaunas paradigmas. Soli pa solim. Un labāk ir nezināt, kur nokļūt.
Bet ari šis te ir tikai mirkļa sajūtu izpaudums, kuram nav nekāda sakara ar to kā ir, un bez nolūka, bez mērķa un bez sekām...
Diemžēl, vai labi ka tā?