Jauki vasar`s dienā Āgenskalnā
Tas 2 stundu logs iegadījās pilnīgi muļķīgi: bija jāmūk un tā nu nokļuvu āģikā. Kaut kā tas laiks bija jānosit, nevarēju izdomāt neko labāku, kā dienvidū paklīst pa Bišu, Lapu, Talsu un pieguļošajām ieliņām. Gan jau, ka sagadīšanās, gan jau, ka tāpat kā visās vecapbūves forštatēs uzkrītošākais gājēju tips bija savdabīgie pārīši: veca māmuļa ar sadzērušos jaunu vīrieti, kuri izskatījās ļoti labvēlīgi savstarpēji noskaņoti. Tā nekomunikē vienas ģimenes locekļi. Tā drīzāk attiecas pret izpalīgu „vīrieša” darbos, ar kuru, ierobežotas maksātspējas dēļ, norēķināties nākas pa vecai modei – ar kortelīti. Var redzēt, ka jauneklim šāds ekonomisko attiecību modelis nav pierasts un pašsaprotams, tādēļ arī viņš izturas kā timurietis un mazliet mulst, ka sareibis vecmāmuļas, kura varētu būt viņa ōme, klātienē. Nu nevar īsti puisis atļauties savu meistara roku nodarbināt par ”pliku paldies”, pašam diez ko spoži neiet, bet kā tu atteiksi vecai sievai izpalīdzēt. Un šņabītis ir tas, kas tad visu padara labāku. Visi jūtas kaut ko ieguvuši, un cauri tikuši ar nelieliem izdevumiem. Un, galvenais, sirdi izkratījuši. Pieredze un spēks – viena santīma divas puses.

Puisis grāba kabatā pēc smēķiem un viņam izkrita papīra gabaliņš. Tā bija pastmarka. Ar uzrakstu Viet Nam. Uz tās bija attēlots kāds austrumu gudrais, večuks kā no žeņšen preparātu reklāmām. Atcerējos, ka arī es bērnībā līmēju markas albūmiņos. Un vjetnamiešu pastmarku sērija, veltīta Maskavas olimpiskajām spēlēm, manā krājumā bija tā, ar kuru lepojos visvairāk. Nez` kur tagad tie mani krājumi? Vai tiešām būšu bijis iemainījis pret nozīmītēm vai auto modelīšiem? Bet ja tie albūmi jopojām glabājas haosa istabā, tad ļoti labi varu iztēloties, kā ar manu pastmarku bērnības kolekciju rudenī spēlēsies rajona puišeļi, rakņājoties pamestas mājas atstātajās mantās.