Uzmanību, augšā strādā
Kā ikrītu virzījos pa ikdienišķo maršrutu un pretī jautri čalodamas nāca meitenes (čiksas?) celtnieku kombinezonos. Viņas izskatījās kā trikotāžas kombināta komjaunietes no kinožurnāla “Padomju Latvija nr. 69” – dzīvespriecīgas, aktīvas, jaunas, skaistas. Vai arī kā siena talcinieces no Ulmaņlaika kinohronikām – staltas, apzinīgas, pašapzinīgas, akurātas. Pienākušas pie “objekta”, viņas uzrāpās pa stalažām kā mērkaķēni, nepārstādamas spurgt un apcelties.

Lūk, es sapratu – darbaprieks un darba tikums te nevaid miris. Nekādu kompleksu, aizspriedumu, čīkstēšanu, frustrāciju! Man palika kauns par savu drūmo un īgno vilkšanos uz darbu. Man palika kauns par savām ikdienas domām par manas nodarbošanās jēgu, jēdzīgumu, interesantumu un vajadzību kādam, pievienoto vērtību, devumu manas personības attīstībā. Nokaunējos par saviem sīkajiem karjeras virzības taktikas kalšanas plāniņiem, par aizvainojumu noraidītu pretenziju uz paaugstinājumu dēļ.

Darbs ir dzīve, bet tā ir jāsvin.