meli bez gala
Tas ir akacis. Aizvakar apsolīju padarīt darbiņu. To nepaveicis, vakar visu dienu gudroju ticamas leģendas un neatbildēju uz tālruņa zvaniem, īsziņām. Pavisam nesmuki. Biju domājis, ka šito gļēvulību esmu atmetis uzsākot stingru atbildīguma programmu, taču vājums progresē – šodien bez īpaša iemesla atsakot apsolīto piedalīšanos kopdarbā, kur ar mani rēķinās un esmu vajadzīgs. Atkal sameloju. Un ļaunākais – sajūtu „grūti pēc tam skatīties acīs” visvieglāk var pārvarēt tieši skatoties acīs.
Es ceru tas ir tikai īslaicīgs „Ļeņins Polijā” sindroms ..